Bezpajumtnieki. «Bomži». Nabagi. Viņi ir visur – autoostā, dzelzceļa stacijā, uz ielas. Reizēm mēs viņus redzam, citreiz mēģinām neievērot, tomēr no viņiem aizbēgt nevar. Kā maize, kā lietus, kā jebkas – viņi vienkārši ir.
Redzot uz ielas pakritušu cilvēku, katrs var reālā situācijā pārliecināties par savu attieksmi pret nelaimē nonākušo. Attieksme ir dažāda. Dažs nolemj, ka uz ielas nav vienīgais, gan jau kāds rīkosies, ņemot vērā, ka vairumā gadījumu gulošais ir alkohola reibumā. Cits, biežāk cita, novērtē savas nelielās iespējas gulošo pacelt un dabūt pie saprašanas, tādēļ paiet garām, gan atskatoties — varbūt cilvēks tomēr pats būs piecēlies un sirdsapziņa būs mierīga (katrs tomēr jūtas vairāk vai mazāk atbildīgs).
Kā galvenais bezpajumtnieku problēmas cēlonis minams dzīvesvietu trūkums par katram pieejamām izmaksām. Uz pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā rindā jāgaida gadiem. Tādēļ daļai patversmju iemītnieku - pensionāriem, cilvēkiem ar invaliditāti un ģimenēm ar bērniem - nākas tur uzturēties ilgstoši (pusgadu un pat ilgāk), lai gan pēc noteikumiem patversmē var palikt tikai līdz diviem mēnešiem.
Uz bezpajumtnieku vērsto pasākumu plānošanu sarežģī apstāklis, ka nav precīzi konstatējams šo personu skaits. Ir pieejami tikai pašvaldību dati par tiem bezpajumtniekiem, kas meklējuši bezpajumtnieku patversmju pakalpojumus. 2003.gada laikā šos pakalpojumus izmantojuši 2123 bezpajumtnieki, lielākā daļa no tiem Rīgā - 1343, kas ir ievērojami vairāk kā 2002.gadā - 1552, Rīgā - 932.Augstākā bezpajumtnieku koncentrācija varētu tikt novērota Rīgā. Precīzu to skaitu nav iespējams noteikt, jo diezgan daudzus šāds dzīvesveids apmierina un viņi nemeklē palīdzību. Rīgas domei viena bezpajumtnieka uzturēšanas izdevumi patversmē veido vidēji 3 latus dienā.