un beidzot arī par atlantīdu. :)
ATLANTĪDA: ZUDUSĪ PARADĪZE?
Zudusī Atlantīdas kontinenta cietzeme vēl joprojām ir viens no lielākajiem pasaules noslepumiem. Vai tas ir fakts vai iztēles auglis? Kurā vietā vajadzētu meklēt Atlantīdu?
Katrs būs dzirdējis par Atlantīdu, bet vai tā tiešām pastavēja? Vai tā bija sala Atlantijas okeānā, vai Vidus jūrā? Vai tā būtu atrodama Āfrikas, amerikas vai Eiropas cietzemē? Pastāv vairākas teorijas, un tā ir meklēta daudzās vietās. Atlantīdas meklējumi nekad nebūtu sākti bez gireķu filozofa Platona (ap 427.-347 g. pr. Kr.) ierosmes, kurš divos savos dialogos – Timaeus un Kritias - sniedz šādu stāstu –
”Atlantīda bija laša sala, lielāka par Mazāziju un Lībiju kopā ņemot, un tā atradās aiz Herkula (Herkulesa) stabiem (Gibraltāra šauruma). Tālāk aiz Atlantīdas bija izvietots mazāku saliņu arhipelāgs. Kādus 9000 gadus pirms Solona (apm. 640.-559.g.pr.Kr) Atlantīa bija spēcīga ķēniņvalsts ar augstu civilizāciju un ideālu politisko iekārtu; tā pārvaldīja Vidusjūru. Kad tā kļuva agresīva un imperiālistiska, to caur dievu dusmām aprija jūra.”
Platona stastījums liecina, ka viņš šīs ziņas aizguvis no Krītija, kas desmit gadu vecumā to bija dzirdējis no sava vectēva (tolaik gandrīz 90g. veca), kurš savukārt stāstu bija dzirdējis no sava tēva. Un Krītija vecvectēvam to bija atstāstījis Solons, kurš uzzināja no Saias priesteriem Ēģiptē. Platons, būdams filozofs, nevis stāstnieks, saņemtās ziņas pierakstīja ar morālistisku mērķi, bet ne šā fakta aprakstīšanas dēļ. Cik tālu sniedzas Platona izdoma, un kādā mērā atstāstījums pamatots ar faktiem, par kuriem neviens cits pieraksts nav saglabājies?
Bez Platona papildinājumiem- piemēram, viņa ”Atlantiskās institūcijas”, kuras bieži vien tika piemērotas persiešiem, - mums kā pamats paliek stāsts par kādu plašu salu ar plaukstosu civilizāciju, kura ir bez pēdām nogrimusi , atstājot kaut kur zem Atlantijas okeāna nekuģojamus sēkļa apgabalus. Vai tā tiešām notika? Neviens cits pirms Platona to nav aprakstījis – pat ne grieķu vēsturnieks Hērodots (ap 484.-420. g. pr. Kr.), kas izjautāja Saias priesterus, kuri noteikti to būtu pastāstijuši, ja uzskatītu to par vēsturisku faktu.
Kuģa bojāejā izglābtais.
Ja pieraksts par Atlantīdu nav fakts, tad nav arī izdomājums, vismaz nejau Platona, jo ap to pašu laiku līdzīgs stāsts bija pazīstams arī Ēģiptē ”Vidus valsts” laikā (2000.-1750.g.pr.Kr.). Kāds papiruss, kas atrodams Sanktpēterburgā, stāsta par kuģa bojāeju pārdzīvojušu ceļotāju, kādu ēģiptieti, kuru ceļā uz faraona raktuvēm esot pārsteidzis milzu vilnis, kas kuģi pārvērtis sīkos skalos. Visi kuģinieki noslīkuši, dzīvs palicis vienīgi šis ceļotājs , kuru, pieķērušos pie kāda koka gabala, viļņi izmetuši uz neapdzīvotas salas. Tur dzīvojis zelta pūķis, kurš viņu aiznesis uz savu midzeni, taču nekā ļauna viņam nedarījis. Pūķis viņam stāstījis, ka sala, sirds ilgotā zeme ar nezimērojumām bagātībām, sākumā bijusi 75 laimīgu pūķu mājvieta. Dzīvs palicis vienīgi viņš, pārējos sadedzinājuis viņa prombūtnes nokritusī zvaigzne. Pūķis pareģojis , ka ceļotāju drīz izglābs kāds ēģiptiešu kuģis, taču piebildis, ka ”to salu tu nekad vairs neredzēsi, jo viļņi to aprīs”.
Acīmredzot stāsts par laimīgu un ziedošu salu, kas vēlāk nogrima, ēģiptiešiem bija labi zināms, un tikpat labi, izrādās, tas bija pazīstams arī citur, piemēram indiesu Mahabharata. Tas var būtpat viens no vairākām tautām kopīgs pamatmīts. Tas nenozīmē, ka Atlantīda nekad nav pastāvējusi, teikas bieži vien ietver sevī mītus, pieņēmumus un izdomu, kas balstās uz stingra faktu pamata. Daudzi Atlantīdas meklētāji pedejā laikā sāk ticēt, ka šis pamats ir atrasts Grieķijas salā Tērā (Thera, tag. Santorīni).
