Āderu ietekme uz cilvēka veselību11

Mūsdienās zemes kaitīgā starojuma ietekme uz cilvēka veselību ir vispāratzīta un tiek uzskatīta kā viens no slimību izraisīšanas riska ekoloģiskajiem faktoriem. 1933. gadā viens no pirmajiem par šo problēmu sāka interesēties vācu zinātnieks Gustavs fon Pols un nopublicēja savu pētījumu rezultātus saslimšanā ar vēzi prestižā medicīnas žurnālā.

Funkcionālie traucējumi vai noteiktas saslimšanas atkarīgas no ilguma, kas pavadīts āderu zonā, no izstarojuma avota, cilvēka imunitātes, blakus slimībām, iedzimtības un dzīves veida.

Āderu iedarbība uz cilvēka organismu nav tūlītēja, tas notiek ilgākā laika periodā, jo cilvēka imūnsistēma šai iedarbībai pretojas. Taču ar gadiem organisma energoresursi iet mazumā, bet kaitīgais izstarojums nepavājinās. Tādēļ cilvēka organisms pastiprināti sāk zaudēt enerģiju, līdz enerģētiskie resursi tiek novājināti un finālā nonāk pie saslimšanas vai nopietnas slimības.

Pateicoties daudziem pētījumiem ir noteikta sakarība starp esošo āderu ietekmi un onkoloģiskām, asinsvadu, neiro-psihiskām saslimšanām, locītavu slimībām.

Āderu patogēnā ietekme jūtama apmēram pēc 8 stundām, ja iedarbība bijusi tieša un nepārtraukta. Tādēļ ļoti svarīgi atrast vietas tieši gulēšanai. Pamatojoties uz visas pasaules zinātnieku ilggadīgu un rūpīgu darbu, ir pierādīts, ka augstāk minētās saslimšanas daudziem slimniekiem saistās ar to, ka viņu guļvietas atradās āderu darbības rādiusā.

Tādās vietās cilvēkam var uznākt: vispārējs vājums, galvas sāpes, paaugstināta uzbudinātība, miegainība vai bezmiegs, hronisks nogurums, atmiņas pasliktināšanās, depresija, psihozes, baiļu sajūta, diskomforta sajūta, krampji kājās. Bērniem līdzās baiļu sajūtai tiek novēroti kliegšana naktīs, zobu griešana, aukstuma sajūta gultā un vēlēšanās to pamest, apetītes zudums.

Vājš organisms starojuma ietekmi jūt ātrāk, bet spēcīgs vēlāk. Vienam pietiek piecus gadus atrasties kaitīgo starojumu ietekmē, lai sajustu negatīvo ietekmi, citam vajag vairāk kā 10 gadus. Bieži notiek tā, ka cilvēks uz laiku pamet kaitīgā starojuma zonu un sāk justies labāk, taču, tajā atgriežoties, atgriežas arī slimības.

E.Hartmans savā laikā veica neparastu eksperimentu. Pieaicinājis brīvprātīgos, kas bija ar mieru riskēt ar visu zinātnes labā, viņš tiem lika dzīvot vietās, kas atrodas virs āderēm. Pēc ne visai ilga laika „izmēģinājuma trusīši” sajuta, ka viņu pašsajūta strauji pasliktinājusies: paātrinājies pulss, paaugstinājies arteriālais spiediens, izmainījies asiņu bioloģiskais sastāvs.

Pēc dažādiem avotiem no 40 līdz 50% slimību izraisa zemes starojums. Slimnieku, kas turpina tādā vietā dzīvot, nav iespējams izārstēt.

Tāpēc dzīves vai darba vietas virs āderu izstarojuma vajadzētu atzīt kā paaugstināta riska faktoru un veikt pasākumus to noteikšanai un neitralizācijai.