7 pasaules brīnumi.16

Artemīdas templis atradās Efesā pie Egejas jūras mūsdienu Turcijas teritorijā. Celts no marmora, kuru ieguva 12 km no pilsētas robežas ap 5. gs. p.m.ē. Bluķus apstrādāja jau ieguves vietā, tiem abos galos izurba caurumus, kuriem pierīkoja asis ar riteņiem. Templis bija 18 metrus augsts, 110 metru garš un 55 metrus plats, kopumā templis sastāvēja no 127 kolonām. To izmantoja dažādām vajadzībām. Šeit bija galerijas, improvizēta banka, kur iedzīvotāji glabāja savus dārgumus, jo zagt templī skaitījās vislielākais noziegums. Ēka kalpoja kā sabiedrisks centrs, kur vienkārši satikties un parunāt, vai arī aiziet un padomāt. 356. gadā p.m.ē. templi nodedzināja kāds Herostrats, lai tādējādi iemūžinātu savu vārdu vēsturē, kurš par to tika sodīts ar nāvi un viņa vārdu aizliedza pat pieminēt. To cēla 120 gadu. Tempļa gruvešos atrada Artemīdas statuju, kura bija gandrīz neskarta. Cilvēki šo patīkamo vēsti uztvēra kā zīmi un metās atjaunot templi. Visā Grieķijā sākās plaša ziedojumu vākšana un drīz sākās jauna tempļa būvniecība, kuru vadīja tā laika slavenākais Aleksandrijas arhitekts Heirokrats. Jaunais templis bija vēl greznāks par iepriekšējo. Tajā tika savāktas ne tikai skulptūras, bet arī gleznotāju darbi, tai skaitā arī slavenā Efesas gleznotāja Apella darbi. Templis mierīgi eksistēja līdz 263. g.p.m.ē., kad Efesā ieradās goti, kuriem Artemīdas dieviete bija sveša un tos nebiedēja debesu dusmas. Tie zaga visu, pat kolonas. Bizantijas laikā templi izdemolēja kristieši, kas sasita statujas, mākslas darbus un citus priekšmetus un izmantoja marmoru savu baznīcu celtniecībai.

Zeva statuja atradās 466. - 456. gadā p.m.ē. celtajā Zevam veltītajā doriskajā templī. Pēc Zeva svētnīcas padomes lūguma to ap 435. gadu p.m.ē. To izgatavoja sengrieķu tēlnieks Feidijs. Feidijs izveidoja apmēram aizsedza apgleznoti paneļi. Statuja gāja bojā laika posmā starp 5. - 6. gs. m.ē., precīzs bojāejas cēlonis nav zināms.

Mauzolejs bija Kārijas novada valdnieka Mausola un viņa māsas un sievas Artemisijas II kapenes. Tās celtas ap 350. gadu p.m.ē. viņa valdījumu centrā Halikarnāsā, mūsdienu Bodrumā Turcijā. Apmēram 45-50 metrus augstajai celtnei bija divi stāvi: pirmajā stāvā atradās sarkofāgs ar mirušo, bet otrais stāvs kalpoja kā aizlūgumu templis. Ēkas apdarē bija izmantoti trīs ordera veidi: pirmā stāva ārpusē doriskais, otrā stāva ārpusē joniskais, bet aizlūguma tempļa iekšpusē - korintiskais. Otro stāvu no visām četrām pusēm apņēma stalta joniska stila kolonāde. Kapenēm bija bagātīgs skulpturālais rotājums. Ēkas apakšējo stāvu greznoja lentveida ciļņu frīze. Kapenes tika iznīcinātas viduslaikos vairāku zemestrīču rezultātā, bet lielāko daļu drupu 15.-16. gs. m.ē. izmantoja celtniecībai. Vārds "mauzolejs", kuru lieto grandiozu kapeņu apzīmēšanai, cēlies no šīs celtnes nosaukuma.

Rodas koloss bija apmēram 30-35 metrus augsta sengrieķu saules dieva Hēlija statuja, kas atradās Rodas salā Grieķijā. Statuja atradās uz 15 metrus augsta balta marmora postamenta. Tā bija veidota no bronzas plāksnēm ap akmens un dzelzs kostrukcijām. Statuja celta no 292.-280. g. p.m.ē. un gāja bojā 224. g. p.m.ē. zemestrīcē, nolūstot ceļgalu augstumā, taču tās paliekas saglabājās vēl apmēram 800 gadus līdz 654. gadā Rodu iekaroja arābi un statujas paliekas pārkausēja.

Bāka, kuras augstums bija 115-120 metri, tika uzcelta Ptolemaja II Filadelfa valdīšanas laikā Aleksandrijā Ēģiptē (284. – 246. g. p.mē.). Tā atradās Farosas salas austrumu daļā pie Aleksandrijas ostas. To Viduslaikos iznīcināja divas zemestrīces - attiecīgi 1303. un 1323. g., bet uz tās drupām 1480. gadā uzcēla cietoksni.