Pie nāves cilvēks pierod, kā pie lipīgas slimības.
Tikai kopš mēs zinām, ka mums jāmirst, un tāpēc, ka mēs to zinām, idille ir kļuvusi par drāmu, aplis – par šķēpu, tapšana par izgaišanu un kliedziens par bailēm, bet bēgšana – par spriedumu.
Pie nāves cilvēks pierod, kā pie lipīgas slimības.
Tikai kopš mēs zinām, ka mums jāmirst, un tāpēc, ka mēs to zinām, idille ir kļuvusi par drāmu, aplis – par šķēpu, tapšana par izgaišanu un kliedziens par bailēm, bet bēgšana – par spriedumu.
Atsevišķa cilvēka nāve vienmēr ir nāve, bet divu miljonu nāve – vienmēr tikai statistika.
Rītdiena nekad neiestāsies; ir mūžīga šodiena. Nevis nākotne noslēgsies ar nāvi, bet ilgstošā tagadne. Nevis rīt būs nāve, bet kaut kad šodien.
Nāve – spoguļa melnā puse, bez kuras mēs neko neieraudzītu.