� casket╂6
22
0
- Vai tu tici, ka visiem, kas nomirst, esot vajadzīgi divi graši, ko samaksāt pārcēlājam? – jautāja jaunais Trakrails.
- Nē, – pārliecinātā balsī viņu mierināja Lizentrails. – Nāve ir vienīgais, ko var dabūt pilnīgi par brīvu, nevienam neko nemaksājot.
Nāve mūs šķir ne vairāk kā dzīve. Kaut kur dziļi sirdī katrs no mums apzinās mūžības likumus, un viens no likumiem skan: mēs allaž atgriezīsimies pie tiem, kurus mīlam, neatkarīgi no tā, vai šķiramies uz nakti, vai līdz nākamajām dzīvēm.
Miršanu cilvēkam var piedot. Bet nākt laukā no kapa – tas ir piedauzīgi!
Kurš tad var būt laimīgs? Katrs, kurš ir vesels. Tikai to nekad neapzinās, kamēr nesaslimst. Un aizmirst atkal, tiklīdz izveseļojas. Līdz galam to apzinās vienīgi tad, kad jāmirst.
Dzīvība ir brīnums, pat tēlēnā, pat mušā. It sevišķi mušā, šai akrobātē ar tūkstoš acīm. Dzīvība vienmēr ir brīnums. Un vienmēr šim brīnumam pienāk gals.
Vai zināt, kas ir pats briesmīgākais pasaulē? Tas, ka galu galā viss kļūst par pieradumu. Tikai paša nāve ne.
Kad cilvēks ir miris, tas kļūst ļoti nozīmīgs, kamēr dzīvs, tikmēr nevienam nav gar to daļas.
Un neviens nezina kad un kā tas viņam pienāks. Kāda jēga kaulēties par šo drusciņu laika? Kas tas vispārīgi ir? Ilgs mūžš? Gara pagātne? Un nākotne allaž sniedzas tikai līdz nākamam elpas vilcienam. Aiz tā mēs nekā nezinām.
Dzīve ir slimība, un nāve sākas jau ar dzimšanu. Ar katru elpas vilcienu, ar katru sirds pukstienu cilvēks jau pamazām mirst, sper soli tuvāk galam. Ar katru malku arī! Dažreiz miršana ir sasodīti viegla!
Mēs ar katru dienu vairāk mirstam, bet arī ar katru dienu ilgāk dzīvojam. Nekas netiek iznīcināts, un, kas neko negrib paturēt, tam pieder viss.
Tev patiks šie raksti
