Kur palikuši skaistie vārdi,ziedu jūras un centība? Tas laikam nāk bonusā 21.gs., kad mainās vērtības, ne par velti zinātnieki uztraucas par mūsu sugu, kā tādu, jo cilvēki vienkārši strādā, lai izdzīvotu, bērni ilgāk dzīvo pie vecākiem, jo nespēj atļauties savus mājokļus, līdz ar to tas kavē jaunu ģimeņu izveidošanos. Jo velāk veido ģimeni, jo lielāks risks palikt bez pēcnācējiem. Viena milzīga ķēdes reakcija. Cilveki paliek kā tādi bezjūtīgi roboti, kuros visas šīs apspiestās emocijas uzkrājas, savūkārt, tie, kuri šo spriedzi neiztur taisa problemas un viņus atkal soda, un rezultātā brīvības atņemšana,proti, kartējas izpostītās dzīves.
Romantika ir kā kalnu upe, kura, kad tu iekļusti, tad arī aizej pa straumei. Saprotu, kuram,tad gribas censties, vieglak ieiet plašaja World Wide Web un sabīdīt visu uz ātro, aiziet uz randiņu bez zieda un cerēt nu tik būs, protams, pēdējie noverojumi liecina, ka viss arī izdodas, bet kada jēga no šīs salkanās dzīves, kura ātri apnīk? Vajag cīnīties. Cīnīties un nepadoties. Rast interesi, iekāri un šo sajūtu, kad ir silti, labi un droši. Rakstīt dzeju, pat varbūt kādu dziesmu uzdziedāt. Darīt visu, lai radītu otrā šo kvēli lai viņam gribētos vēl un vēl šo abu spēli.. Vot tā ir bauda, nevis lieki īsziņās izmesta nauda! :)
