...Man ir labi. Es šūpojos krēslā. Ir labi tā sēdēt un šūpoties krēslā, es šūpojos vēl un vēl un tad gāžos. Lai nenogāztos, gribu pieķerties pie galda, tomēr trāpu nevis uz galda malas, bet pieķeros pie atvilknes, atvilkne ir uz riteņiem un ripo brīnišķīgi, man pat izdodas to izraut pavisam ārā, es jau krītu, krītu ar visu atvilkni, ar visu krēslu, un man virsū sabirst naži, dakšiņas, karotītes, konservu attaisāmais, korķu viļķis, plastmasas vāciņi un viss cits, kas parasti glabājas virtuves galdu atvilknēs...
...Smejos un iedomājos, ka tā smieties patiešām ir ļoti smieklīgi, un sāku smieties vēl vairāk, līdz parastie smiekli pārvēršas histēriskajos. Tas šķet vēl smieklīgāk, un sajūsmā turpinu zviegt līdz brīdim, kad izdomāju, ka pietiks, ka nu vajadzētu beigt,- un izbīstos, jo gribu beigt, bet nevaru, velns parāvis, nevaru beigt smieties!...
