Titāniks3

Titāniks (angļu: RMS Titanic) bija otrais no superlaineru trio, kas tika uzbūvēti, lai dominētu transatlantijas ceļojumu biznesā. Kuģis piederēja White Star Line un tika uzbūvēts Harlanda un Volfa kuģu būvētavā. Izlaišanas laikā Titāniks bija lielākais pasažieru tvaikonis pasaulē. Savā pirmajā braucienā, 1912. gada 14. aprīlī, svētdienas vakarā 23:40 (pēc kuģa laika), Titāniks saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un četrdesmit minūtēm pirmdienas rītā 2:20. Bojā gāja 1500 cilvēku, tā bija viena no lielākajām miera laika jūras katastrofām un arī pati slavenākā. Titānika uzbūvēšanai tika izmantotas modernākās tā laika tehnoloģijas un tādēļ tika uzskatīts, ka tas ir “nenogremdējams”. Kuģa nogrimšana daudzus šokēja, jo, neskatoties uz pieredzējušo apkalpi un moderno aprīkojumu, kuģis nogrima ar lieliem cilvēku zaudējumiem.

Liktenīgais ceļojums
Titāniks dodas savā pirmajā braucienā.

Trešdien,1912. gada 10 aprīlī kuģis uzsāka savu liktenīgo ceļojumu no Sauthemptonas, Anglijā uz Ņujorku, kuģa kapteinis bija kapteinis Edvars J. Smits. Kad Titāniks pameta savu vietu, propelleru radītā turbulence izraisīja to, ka laineris New York izkustējās no savas pietauvošanās vietas un bīstami tuvu pietuvojās Titānikam, tikai 1 metru un 20 centimetru attālumā no kuģa borta, pirms velkonis paspēja aizvilkt laineri New York atpakaļ. Tādēļ kuģa atiešana aizkavējās par stundu. Šķērsojis Lamanša šaurumu, Titāniks piestāja Francijā, kur tika uzņemti vēl pasažieri un nākamajā dienā Kvīnstaunā, Īrijā, pirms sāka ceļu uz Ņujorku ar 2 223 pasažieriem uz klāja.

Titānikam bija trīs klāji, kas sadalīja pasažierus pa klasēm.Trešā klase sastāvēja no sīkām kajītēm pašā zemākajā klājā, tajos parasti dzīvoja imigranti, kuri devās uz ASV cerībā labāku dzīvi. Otrās klases kajītes un istabas bija tādas pašas kā pirmās klases kajītes uz citiem kuģiem. Pirmā klase bija kuģa luksus daļa.

Tradēģija

Svētdienas naktī, 14. aprīlī, temperatūra bija nokritusies tuvu pie nulles un okeāns bija rāms. Kapteinis Smits, saņēmis brīdinājumu par manītiem aisbergiem tajā rajonā, izmainīja Titānika kursu nedaudz uz dienvidiem. Tajā svētdienā pulkstens 13:45, tika saņemta ziņa no tvaika kuģa America, kurā brīdināja, ka Titānikam uz priekšu pa kursu ir liels aisbergs, bet ziņojums tā arī nenonāca līdz komandtiltiņam. Vēlāk tajā vakarā, citi ziņojumi tika saņemti par aisbergiem, šoreiz tikai no kuģa Mesaba, šis ziņojums arī nenokļuva līdz komandtiltiņam. 23:40 braucot uz dienvidiem no Ņūfaundlendas, novērotāji Frediriks Flīts un Redžinalds Lī pamanīja lielu aisbergu tieši priekšā kuģim. Flīts paziņoja trauksmi un pa telefonu piezvanīja tiltiņam un pateica:”Aisbergs tieši priekšā” Pirmais virsnieks Mērdoks pavēlēja griezt pa labi apstādināt dzinēju un braukt uz atpakaļu. Sadursme bija neizbēgama, un aisbergs aizskāra kuģa labo sānu. Ūdensdrošās durvis tika aizvērtas tiko ūdens sāka piepildīt pirmos piecus blokus, par vienu vairāk nekā bija vajadzīgs, lai kuģis noturētos peldus. Piecu ūdensdrošo bloku masa pilna ar ūdeni nolieca kuģa priekšgalu uz priekšu tā atļaujot ūdenim appludināt citus blokus. Kapteinis Smits, kuru jau bija brīdinājuši par triecienu, ieradās komandtiltiņā un pavēlēja pilnīgu dzinēju apstādināšanu. Veicot inspekciju bija skaidrs, ka kuģis grimst, un neilgi pēc pusnakts tika sagatavotas glābšanas laivas un palīgā sauciens tika izsūtīts. Pirmā glābšanas laiva tika nolaista, septītā laiva, 00:40 no rīta un tajā atradās tikai 28 cilvēki. Titānikam bija 20 glābšanas laivas, kurās varēja satilpt 1178 pasažieri. Lai arī nebija pietiekami daudz laivu, lai tajās satilptu visi pasažieri, Titanikam tomēr bija vairāk laivu nekā bija noteikts Britu Kuģniecības Reglamentā. Tajā laikā glābšanas laivu skaits bija atkarīgs no kuģa tonnāžas, nevis no pasažieru skaita. Pirmās un otrās klases pasažieriem bija vienkārša pieeja glābšanas laivām, bet trešās klases pasažieriem tas izrādījās grūtāk. Daudziem izrādījās bija grūti tikt ārā no apakšējiem klājiem līdz glābšanas laivām. Nepalīdzot trešās klases pasažieriem, komandas locekļi aizslēdza vārtus un gaidīja pavēli, lai varētu palaist pasažierus uz augšējiem klājiem.

Operatori Džeks Filips un Harolds Braids bija aizņemti ar SOS signāla sūtīšanu. Daži kuģi atbildēja, ieskaitot Mount Temple, Frankfurt un Titānika māsas kuģis Olympic,bet neviens no tiem nebija pietiekami tuvu, lai paspētu laicīgi. Tuvākais kuģis bija Cunard Line kuģis Carpathia, tas atradās 93 km attālumā un varēja ierasties pēc četrām stundām – par vēlu, lai nonaktu līdz Titānikam laicīgi. Vienīgā zemes bāze, kura saņema signālu no Titānika bija Raisa raga stacija Ņūfaundlendā.

Glābšana
Glābšanas laivas

Gandrīz pēc divām stundām kuģis Carpathia ieradās savākt izdzīvojušos. Pēc dažam stundām visi izdzīvojušie tika izglābti. Uz kuģa klāja tika veikts aizlūgums par cilvēkiem, kuri gāja bojā un ap 8:50 no rīta Carpathia devās uz Ņujorku.

Kad tika apkopoti dati par zaudētajām dzīvībām White Star Līnija noalgoja kuģi MacKay-Bennett, lai savāktu līķus. Pavisam tika atrasti 338 bojā gājušie

Pašreizējais vraka stāvoklis

Daudzi zinātnieki, ieskaitot Robertu Balardu, ir norūpējušies, ka tūristu apmeklējumi batiskafos un priekšmetu izcelšana paātrina vraka dēdēšanu. Zemūdens baktērijas sāka sagremot dzelzi, jau tad kad tas nogrima, taču dēļ bojājumiem, kurus radījuši apmeklētāji, Nacionāla Okeāna un Atmosfēras Administrācija apgalvo, ka korpuss var sabrukt nākamajos 50 gados. Vraks jebkurā gadījumā izzudīs pavisam. Ir aprēķināts, ka baktērijas katru dienu saēd 45 kilogramus dzelzs, tādēļ pat tad, ja uz turieni nedosies tūristi, maksimālais pēc 100 gadiem vraka vairs nebūs. Mazākas detaļas, piemēram, stūre, ir jau izzudušas.

Titānika kordinātes: http://stable.toolserver.org/geohack/geohack.php?pagename=Tit%C4%81niks&params=41_43_32_N_49_56_49_W_