Reizēm vajag apstāties un palūkoties uz pašu svarīgāko, par ko ikdienā mēdzam piemirst. Sevi. Mēs par maz sev uzsmaidām. Tā ilgi, dziļi, sirsnīgi un patiesi. Mēs pārāk reti sevi sapucējam tikai mirklim. Mirklim Sev.
Mēs pārāk klusi ar sevi patiesi aprunājāmies, ikdienā domās klaigājot uz sevi par ikdienišķām lietām.
Mēs sevi netaisnīgi vainojam pie visa, kas mūsu dzīvē ir noticis vai nenoticis.
Mēs gana bieži paskrienam paši sev garām.
Mēs teju nekad nepalūkojamies spogulī, skaļi pasakot atspulgam acīs " Es Tevi mīlu!". Tā dziļi, droši un izjusti. Mēs reti izvedam pastaigā savus gaišākos un dzirkstošākos acu skatienus. Bet, kad tas tiek izdarīts, gribas klusi smaidīt Pasaulei un teikt sev: viss būs labi! Viss IR labi, mīļā sirds!".
