Pēc Vācijas un arī vācu armijas Kurzemes grupējuma kapitulācijas 1945. gada 9. maijā visa Latvijas teritorija nokļuva PSRS kontrolē, kas ilga līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1990. gada 4. maijā. Mūsdienās Latvijas historiogrāfijā šo periodu sauc par atkārtoto padomju okupāciju. Tas tā ir atzīts arī ASV un Rietumeiropā, lai gan Krievija pret šādu traktējumu iebilst.
Tūlīt pēc kara sākās Latvijas administratīvi teritoriālā pārveide, to pielāgojot PSRS pastāvošajai sistēmai un izveidojot rajonus apriņķu vietā. Zemnieku saimniecības tika likvidētas, to vietā izveidoti kolhozi. Visās dzīves jomās galveno lomu spēlēja Latvijas Komunistiskā partija un tajā pēc "demokrātiskā centrālisma" principa vara bija koncentrēta augstākajā institūcijā - Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota - daudziem lēmumiem bija ne tikai jāatbilst PSKP kongresu un plēnumu materiāliem, bet tie bija jāsaskaņo ar PSKP CK funkcionāriem.
Padomju režīms tūlīt pēc kara un arī tālākajos gados izvērsa masveida represijas. Pēc dažādu ekspertu vērtējuma politiski represēto Latvijas iedzīvotāju skaits lēšams 140 000 - 190 000 cilvēku robežās, vai pat vairāk.
Tautsaimniecības jomā tika ieviesta centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta. Plānos tika izmantotas daudzas Latvijas priekšrocības - attīstīta infrastruktūra, vēl kopš XIX. gadsimta plaša industriālā bāze, ērtas ostas, kvalificēts darbaspēks. Tādēļ padomju plāni Latvijā paredzēja paātrinātu industrijas attīstību.
Tiesa, vēl pirmskara politisko represiju laikā, kara gados un represiju turpinājumā pēc kara, liela daļa speciālistu dažādās jomās bija zaudēti. Daļa no viņiem, lai izvairītos no varbūtējiem arestiem, devās emigrācijā uz Rietumvalstīm. Tādēļ, kā arī Latvijas nelielā iedzīvotāju dabiskā pieauguma dēļ, vietējā darbaspēka un speciālistu skaits bija neatbilstošs ambiciozajiem rūpniecības attīstības plāniem.
Lai tos mēģinātu aizvietot un turpmāk attīstītu ekonomiku, PSRS un arī vietējā vadība veicināja masveida darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, it īpaši no Krievijas un Baltkrievijas. Tam mēdz saskatīt arī citu, politisku mērķi - pieņemot, ka krievi, salīdzinājumā ar citām Eiropas tautām, izrādījās uzņēmīgāki pret marksisma-ļeņinisma idejām. Mūsdienu Latvijā valdošajā vēstures skatījumā ir izplatīta versija par mērķtiecīgu Latvijas rusifikāciju. Tomēr pastāv arī viedoklis, ka dokumenti, kas to apliecinātu, neesot konstatēti. Imigrācija neesot uzspiesta ar varu - padomju izglītības sistēmā jauno speciālistu "sadalīšana" bijusi "vispārpieņemtā prakse", un daudzi cilvēki izmantoja pārvietošanās brīvību, dodoties, kur bija labāki dzīves apstākļi. LPSR Maskavai paklausīgā valdība, it īpaši pēc nacionālkomunistu (Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš u.c.) pretdarbības sagraušanas piecdesmito gadu beigās, patstāvīgi aicināja un pat mērķtiecīgi vervēja darbaspēku.
Plaši izplatīts PSRS propagandas sauklis bija tautu draudzība. Taču pastāv uzskats par Maskavas funkcionāru neuzticību pret vietējiem iedzīvotājiem, stingri kontrolējot un ierobežojot to iespējas izvirzīties augstākos valsts vai tautsaimniecības amatos (saskaņā ar padomju publiski pieejamiem avotiem, pēc staļinisma perioda beigām latviešu īpatsvars republikas vadībā gan esot bijis neproporcionāli liels. Ārēji starpnacionālās nesaskaņas vai konflikti visā PSRS laikā bija samērā reta parādība. Tomēr arī šajā jautājumā pastāv pretēji uzskati:
ka to patieso dziļumu un nopietnību, kas mijās ar samilzušām ekonomiskām un sociālām pretrunām, kā to parādīja Austrumeiropas un Baltijas tautu atmoda, slāpēja tikai represīvā sistēma ka padomju sistēma veicināja starpetnisku mieru un vēlākā saasināšanās notika atteikšanās no tās dēļ.
Latvijas tautsaimniecība, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, līdz sešdesmito gadu beigām, lai arī pretrunīgi, salīdzinot ar citām PSRS republikām, samērā veiksmīgi attīstījās, tomēr atpalicība no Rietumvalstīm saglabājās, it īpaši, runājot par Latvijas attīstības kvalitāti (apkārtējās vides aizsardzība, dzīves kvalitāte u.c.).
Taču septiņdesmitajos un it īpaši astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk sāka izpausties ekonomikas stagnācijas pazīmes, saimnieciskajā apritē palielinājās deficīts gan izejvielu, gan starpnozaru produkcijas, gan arī gala produktu, tai skaitā plaša patēriņa preču jomā. Uzskata, ka iedzīvotāju dzīves līmenis šajā periodā kritās. Neskatoties uz ekonomiskajām un sociālajām problēmām, iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību, PSRS un līdz ar to arī Latvijas PSR un citu padomju republiku vadība vilcinājās ar reformu uzsākšanu.
Nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei Mihaila Gorbačova vadībā, daļējas reformas gan tika uzsāktas. To būtību atspoguļoja tādi jēdzieni, kā Glasnostj (Atklātība) un Perestroika (Pārbūve). Pastāv dažādi uzskati par šo reformu ekonomisko dabu:
ka šīs reformas nebija virzītas uz principiālo sociālistiskās plānsaimniecības sistēmas nomaiņu ka tās bija kapitālisma iedīgļi PSRS ekonomikā, it īpaši - palielinot uzņēmumu patstāvību un pieļaujot privātu uzņēmumu ("kooperatīvu") rašanos.
Tas gan nenozīmē, ka šie abi plaši izplatītie uzskati būtu pretrunā viens ar otru.
Vestures atskats!!
