Jau 1208. gadā Ķengaraga teritorijā (Porcelāna rūpnīcas rajonā) Zobenbrāļu ordenis uzcēla Bertolda dzirnavas, un vienlaicīgi nocietinātu cietoksni. Šajā stratēģiski svarīgajā punktā no šīm celtnēm kontrolēja ieeju pilsētā no austrumiem — no Krievzemes. Šeit ne vienreiz vien tika izcīnītas smagas kaujas, ordenim karojot gan ar pilsētu, gan ar ārējiem ienaidniekiem. 1656. gadā, aplencot Rīgu, krievu cars Aleksejs Mihailovičs šeit uz sešām nedēļām bija uzcēlis savu nometni.
Kā apdzīvota vieta Ķengarags (Kengeragge) minēts 16. gadsimta otrajā pusē. Nosaukums cēlies no kāda turienes zemnieka vārda, saukta par Ķengu. Viņš dzīvoja vietā, kur Daugava met līkumu, veidojot zemesragu, vai kur Daugavā atsedzās radze (dolomīts). Mazjumpravas muižai kādreiz piederējušā ciemā dzīvoja galvenokārt latviešu zemnieki un zvejnieki. Apkārtējā zeme bija neauglīga (smilšaina un purvaina), un tāpēc pārsvarā visi nodarbojās ar zvejniecību. Daudzi brauca uz Rīgu par algādžiem. Kopš 18. gadsimta otrās puses divas lielas kokzāģētavas dibināja pašā Ķengaragā. Benkena—Šrēdera un Kummerfeldhofas vējdzirnavas darbināja gaterus.
Divpadsmitstāvīgā dzīvojamā māja Ķengaragā
Paneļu mājas
19. gadsimta pirmajā pusē izveidojās vairākas manufaktūras: cukura manufaktūra, 3 podiņu un ķieģeļu rūpnīcas, Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika, M.Račkina fajansa manufaktūra. 1860. gadā pie Daugavas tika nodibināta "Baltijas linu manufaktūras kompānija". 19. gadsimtā Ķengaragā atradās loču un enkurnieku stacija. 1817. gadā šeit atklāja elementārskolu. 19. gadsimta beigās tika atklāta zirgu omnibusu satiksme, no 1908. gada darbojas elektriskais dzelzceļš (sākotnēji līdz Kuzņecova fabrikai).
1923. gadā Blieķu muižiņas teritorijā tika nodibināts gumijas rūpniecības uzņēmums "Kvadrāts". 1924. gadā Ķengaragu iekļāva Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1934. gadā tas kļuva par vienu no pilsētas administratīvajiem rajoniem.
