Ievads 1914. gadam – līdz 1918. gadam. Eiropa bija iesaistīta karā – 1. pasaules
karā, kas skāra gandrīz visas pasaules valstis. To izraisīja spēcigāko Eiropas
valstu sacensība. Kaujas sākās pēc tam, kad Austroungārijas impērija bija
pieteikusi karu Serbijai. Drīz karā iesaistījās arī citas valstis. Izveidojās
divas karojošās puses: Antante, ko veidoja Lielbritānija, Krievija, Itālija,
Francija un ASV, un Trijsavienība, kas sastāvēja no Vācijas, Austroungārijas un
Turcijas. Sākumā visi domāja, ka karš būs īss un slavas apvīts. Jaunieši
steidzās iestāties armijā un flotē. Taču drīz kļuva skaidrs, ka neviena no
armijām nebija pietiekami spēcīga, lai izcīnītu ātru uzvaru. Krita tūkstošiem
karavīru. Diemžēl karš, kas tika dēvēts par “Karu. Kas izbeigtu visus karus”,
beidzās bez panākumiem. Jau pēc 20 gadiem Eiropā izcēlās vēl nežēlīgāks karš.
Pirmā pasaules kara laika karte. 1914. g. jūnijs – tiek nogalināts erchercogs
Ferdinands. 1924. g. jūlijs - Austroungārija piesaka karu Serbijai. 1914. g.
augusts – Vācija piesaka karu Krievijai un Francijai un iebrūk Beļgijā.
Lielbritānija piesaka karu Vācijai. 1915. g. maijs – Itālija pievienojas
Antantei. 1916. g. jūlijs - Antante pirmo reizi izmanto tankus. 1917. g. aprīlis
– karā iestājas ASV. 1918. g. marts – Krievija noslēdz miera līgumu ar Vāciju.
Vācija zaudē savu pēdējo lielo uzbrukumu pie Marnas. 1918. g. septembris –
Antante sāk savu pēdējo uzbrukumu. 1918. g. novembris – Vācija paraksta pamieru,
karš beidzas. Erchercoga Ferdinanda nogalināšana. Pirmais pasaules karš
izraisījās Balkānos. 1914. g. 28. jūnija Serbijas vecpilsētā Sarājevā 19
gadīgais serbu students Gavrila Princips nogalināja Austroungārijas
troņmantinieku erchercogu Ferdinantu un viņa sievu. Slepkava bija slepenas
nacionalistiskas organizācijas biedrs, kas cīnījās par visu Balkānu tautu
apvienošanu vienā valstī. Viņi cerēja, ka sāksies Balkānu tautu karš pret
Austroungāriju – slāvu revolūcija. Austroungārija savukārt jau agrāk gribēja
sākt karu pret Serbiju. Taču, lai gūtu panākumus, tai bija vajadzīgs
sabiedrotais. Pastāvošā militāro bloku sistēma šo problēmu atrisināja. Karš bija
nepieciešams arī Vācijai, tādēļ tā apliecināja vislielāko atbalstu
Austroungārijai. 23. jūlijā Austrija iesniedz ultimātu Serbijai (kategorisku
prasību saraksts, uz kuru Serbijai bija jāatbild 48 stundu laikā). Ja Serbija
nepieņemtu ultimāta prasības Austroungārija pieteiktu karu. Tā kā šajā ultimātā
tīšām bija iekļautas dažas prasības, kuras Serbija nekādā gadījumā pieņemt
nevarēja, tad karš kļuva neizbēgams. No vairāk kā divdesmit prasībām Serbija
noraidīja tkai divas – atļaut savu karaspēku ievest Serbijā un Austroungārijas
policijai izmeklēt slepkavību. 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai.
Uzreiz aktīvi sāka rīkoties Krievija, jo tā nevarēja pieļaut Austroungārijas
pozīciju nostiprināšanos Balkānos. Krievija izsludināja mobilizāciju, jo
paredzēja, ka tai nāksies cīnīties gan pret Krieviju, gan Vāciju. 1.lpp Šajā
brīdī pasaules karu vēl varēja novērst. Austroungārijas, Krievijas un Vācijas
imperātori bija radinieki. Šo konfliktu pasaulē sākumā vērtēja kā dinastiju
iekšējo konfliktu, bet notikumi attīstījās savādāk. Karojošās puses. Galvenās
karotājas bija Turcija, Vācija, Austroungārija un Bulgārija. Turcija un
Bulgārija karā iestājās attiecīgi 1914. g. oktobrī un 1915. g. septembrī. Kopš
gadsimta sākuma Vācijai bija stipra ietekme Turcijas impērijā, un, daļēji
iespaidota tādējādi, ka pretī Konstantinopolei stāvēja Vācu karakuģis, Turcija
nolēma pievienoties galvenajām karojošām lielvalstīm. Bulgārija piebiedrojās,
cerēdama iegūt teritoriju, ko tai neizdevās dabūt Balkānu kara laikā. Šo četru
partnervalstu vidū Vācija bija vadošā ar savu piecmiljonu vīru armiju, kas bija
divreiz lielāka kā Austroungārijas armija. Galvenajām karotājvalstīm pretī
nostājās deviņas valstis: Krievija, Lielbritānija, Francija, Itālija, ASV,
Serbija, Rumānija, Grieķija. Itālija sākumā bija neitrāla valsts, bet nolēma
iesaistīties karā, cerot uz izdevību iegūt kādu teritoriju savos
ziemeļaustrumos, ko joprojām pārvaldīja Austroungārija. Tāpēc Itālija,
lielbritānija un Francija 1915. gada aprīlī parakstīja slepeno Londonas līgumu,
kur Itālija piekrita ietāties karā pret centrālajām lielvarām ar noteikumu, ka
pēc kara danūs kāroto teritoriju. Nākamajā mēnesī Itālija pieteica karu. Vairum
amerikāņu 1914. gadā vēlējās, lai viņu zeme paliek neitrāla, un prezidents
Vilsons redzēja sevi samierinātāja lomā.Turpmākajos trijos gados ASV sniedza
Lielbritānijai un Francijai aizvien lielāku morālo un vērtīgu materiālo
palīdzību un 1917. gada aprīlī sāka karot šo valstu pusē. No visām Pirmajā
pasaules karā karojošajām valstīm Krievijai bija vislielākā armija, bet
acīmredzot vissliktāk apmācīta un apbruņota. Francijai ar tās impēriju 1914.
gadā bija četri miljoni karavīru, turpretī Lielbritānijas armijai tikai ceturdaļ
miljons, no kura puse atradās ārzemēs, un tikai 100`000 karavīru varēja doties
aizstāvēt Beļģiju. Abās pusēs ģenerāļiem bija maza kara pieredze un militārā
stratēģija un taktika bija balstīta vairāk teorētiski nevis praksē. Gan
Lielbritānija, gan Vācija bija izveidojušas līdz 1914. gadam milzīgas jūras
flotes. Britu flote ar divdesmit drednautiem bija stiprāka par Vācu floti, kurai
bija tikai trīspadsmit drednauti. Toties britu flotei bija jaizstāv savas
impērijas daļas pa visu pasauli un jūrasceļi, kas tās savieno. Britu jūras
flotes sakāve būtu apturējusi jūras tirdzniecību, un tad gandrīz noteikti sekotu
Lielbritānijas sakāve. Kara laikā attīstījās aviācija. Sākumā to izmantoja
izlūkošanai, vēlāk – uzbrukumiem ienaidnieka pozīcijām. Eiropas valstis sākumā
šo karu uzņēma ar lielu entuziasmu. Britu armijā iestājās 3 miljoni brīvprātīgo.
Taču šos jaunekļus drīz sagidīja liela vilšanās. Rietumu fronte. Pirmā pasaules
kara sākumā vācieši darbojās saskaņā ar Šīfera plānu. Tā kā Francijas – Vācijas
robeža tika stingri apsargāta, vācu armijai vajadzēja virzīties cauri Beļģijai
uz rietumiem no Parīzes. Pēc tam tas apietu loku uz austrumiem, kamēr nelielas
vācu armijas uzbruktu pāri Reinai, tā aplencot franču armijas. Tā bija teorija,
praksē plāns neizdevās. Vāciešu straujo virzīšanos cauri Beļģijai tomēr kavēja
beļģiešu neatlaidīgā aizstāvēšanās, uzspridzinātie dzelsceļi aizturēja
papildspēkus un apgādi. Tā radās iespēja britu ekspedīcijas spēkiem sera Džona
Frenča vadībā ieņemt pozīcijasd pie Monsas fraņcu līnijas kreisajā pusē. Vāciešu
uzbrukumi atspieda frančus atpakaļ, taču tāpēc atkāpās arī angļi, lai saglābtu
sakarus ar saviem sabiedrotajiem, un abas armijas ieņēma jaunas pozīcijas
ziemeļos no Prīzes. Tad vācieši nolēma uzbrukt Parīzei no ziemeļiem, un
septembra sākumā viņu armijas pārgāja Marnas upi. Notika izšķirošā Marnas kauja,
tika apturēta vāciešu virzīšanās uz priekšu, un viņi atgāja līdz Ēnas upei. Pēc
tam abas karojošās puses steidzās uz Lamanša piekresti, lai iegūtu kontroli pār
ostām, tāpēc sīva cīņas norisa Flandrijā pie Ipras. 1914. gada nogalē bija
izveidojušies nepārtraukta frontes līnija, kas stiepjas no jūras – dienvidos no
Ostendes – līdz Alpu kalniem. Aktīvai karadarbībai ar pārvietošanos bija
pienākuša beigas, un, nespēdamas nevienu flangu izskustināt no vietas, abas
puses izraka sarežģītas tranšeju sistēmas, tā ka gandrīz nenovēršams tika
pozīciju karš. Lielākas operācijas tika apturētas ziemas laikā, kamēr armijas
saņēmās un papildināja spēkus. Angļi, kuriem frontes līnijas bija tikai 30 jūdžu
gara, nesteidzīgi organizējās karošanai, turpretī franču ziņā 400 jūdžu gara
fronte, tā tad vīņi uzņēmās sabiedroto pūliņu lauvas tiesu. 1915. gadā vācieši
nolēma koncentrēties uzbrukumam Krievijas austrumos un aprobežoties ar
aizstāvēšanos rietumu frontē. Tādējādi šis gads visumā pagāja, frančiem un
angļiem uzbrūkot stiprām vācu pozīcijām, kam aizmuguri sargāja dzeloņstieples un
ložmetēju posteņi. Tika atgūtas nelielas zemes joslas, bet izlaušanās varbūtība
bija pārāk maza. 1915. gada beigās sers Duglass Heigs kļuva par angļu karaspēka
komandieri. Hegs bija ļoti zinošs un strādīgs štāba darbinieks, arī ļoti
drosmīgs un strādīgs karavīrs. 1916. gada februārī – jūlijā vācieši uzbruka
Verdenai – slavenajam franču cietoksnim, kas atradās viņu nocietinājuma līnijas
izvirzījumā. Vācieši acīmredzot centās frančiem radīt lielus dzīvā spēka
zaudējumus, jo paša cietokšņa ieņemšanai nebija lielas nozīmes. Un dzīvā spēka
zaudējumi bija lieli “Verdenas gaļasmašīna” dzīvību zaudēja 300`000 franču un
nedaudz mazāk vācu karotāju. Jūlijā angļi rīkoja lielas ofensīvas pie Sommas
upes. Un tā jau pirmajā kaujas dienā angļi zaudēja 60 000 vīru, to vidū 20 000
kritušo. Tomēr sākums angļiem bija veiksmīgs, un tika iegūtas kādas astoņas
jūdzes zemes, kam gan nebija faktiskas nozīmes. Sekoja divu mēnešu lielas kaujas
ar lieliem zaudējumiem un mazsvarīgu iznākumu. Septembrī angļi izmēģināja
tankus, bet to skaits bija pārāk mazs. Rudenī lielie lieti apturēja ofensīvu.
Verdenas un Sommas kaujās krita un tika ievainoti pavisam
1 600 000
karavīru, un ainavas
ar cilvēku līķiem kļuva par populāru Rietumu frontes atainojumu. Ideālisms, kas
bija 1914. gadā, tagad bija kļuvis par vilšanos. 1916. gada pēdējās nedēļās
notika pārmaiņas Austroungārijas un Lielbritānijas vadībā. Austrijas imperātors
kopš 1848. gada Francis Jozefs nomira novembrī, un mēnesi vēlāk angļu
premjerministra amatā Ekvista vietā stājās enerģiskais Loids Džordžs. Šīs
pārmaiņas uzreiz neietekmēja karadarbības vadīšanu. 1917. gada martā vācieši
atkāpās līdzkopīgi izveidotai aizsardzības līnijai, un līdz gada beigām
tirpinājās angļu un franču ofensīvas. Aprīlī angļu karaspēks devās pēkšņā un
veiksmīgā uzbrukumā un ieņēma Vīmī kalnu grēdu pie Arasas. Fraču karaspēks devās
neveiksmīgos uzbrukumos Šampaņā. Francijas armijā milzīgie dzīvā spēka zaudējumi
un slikti organizētā medicīniskā palīdzība ievainotajiem radīja neuzticību
vadībai, un izcēlās dumpis. Sabiedrotajiem par laimi, vācieši aptvēra situāciju
tikai tad, kad dumpis bija beidzies. 1917. gadā ASV kara pieteikums Vācijai
ievērojami uzlaboja noskaņojumu Lielbritānijā un Francijā. Tomēr līdz kara
beigām amerikāņi tā arī nepaspēja pietekami apmācīt un sagatavot, savu armiju
karošanai, bet Lielbritānija un Francija bija cietusi lielus zaudējumus.
Krievijas uzbrukums nozīmēja to, ka Vācija pārsviedīs savas dīvīzijas uz Rietumu
frontes no Austrumu fronti. Vācieši saprata, ka tā ir viņu pēdējā izdevība.
Angļu īstenotā blokāde no jūras puses bija ļoti efektīva un radīja lielas
grūtības, turpretī vāciešu zemūdeņu kampaņa bija cietusi neveiksmi. Vāciešiem
bija jauzbrūk un jauzvar Rietumos, kamēr viņiem vēl bija skaitliskais pārsvars
un kamēr blokāde viņus nebija sagrāvusi saimnnieciski. Vācu ofensīva sākās 1918.
gada martā. Izmantodami miglu un bez iepriekšējas artilērijas apšaudes
pārsteiguši pretinieku, vācieši sagrāva angļu pretestību un ieguva 40 jūdzes
zemes. Šajā kritiskajā situācijā frnču ganerālis Fošs tika iecelts par
Sabiedroto armiju virspavēlnieku, lai labāk saskaņotu rīcību. Maija beigās pēc
veiksmīga uzbrukuma frančiem vācieši atkal nonāca pie Marnas upes. No
septiņdesmit jūdžu attāluma Parīzi bombardēja milzīgs vācu lielgabals, ko
dērvēja par “Lielo Bertu”. Tomēr sabiedroto spēki, kaut atsviesti atpakaļ,
nebija salauzti, un vācieši šajā pēdējā cīņā bija zaudējuši neaizvietojamus
karavīrus. Jūlija beigās Lielbritānija, Francija un ASV – tagad skaitliskā
pārākumā – devās pretuzbrukumā, un 8. Augustā sākās vispārējā ofensīva visā
frontes līnijā. Šī bija vāciešiem “kara melnākā diena” sākumā angļi parvarēja
Hindenburga līniju un šis fakts pārliecināja vāciešus, ka karš zaudēts. Ar ASV
prezidenta Vilsona starpniecību sākās miera sarunas. Beidzot, 1918. gada 11.
Novembra rītā pulkst. 11 – laikā, kad vācu armija nemitīgi atkāpās un tās rokās
bija vairs neliels Francijas gabaliņš, - Pirmā pasaules kara lielgabali tika
apklusināti. Austrumu fronte. Karadarbība Austrumu frontē sākās ar Krievijas
iebrukumu Austrijā un Austrumprūsijā. Sākumā krieviem veicās labi, bet tad vācu
armija no Rietumu fronter pārsviedās un Austrumu un apturēja krievu drausmīgo
uzbrukumu. Šajā Austrumprūsijas daļā ezeros un purvos noslīka tūkstošiem krievu
kareivju un gandrīz 100 000 tika saņemti gūstā. Tad vācieši iebruka Krievijas
Polijā un krievu armija, kuras karotprasmu un ekipējums nekam nederēja cieta
lielus zaudējumus. Neskaitot nelielos panākumus pret austriešiem, arī 1925. gads
krieviem bija nelaimes gads. Viņu karavīri, no kuriem daudzi cīnījās bez
šautenēm, pazaudēja teritoriju Francijas lielumā. Vācieši guva uzvaru pēc
uzvaras un saņēma gūstā milzum daudz karavīru ar visu bruņojumu ieņēma Varšavu
un padzina krievus no Lietuvas. Taču Krievijai vēl bija tikpat daudz karavīru
rezervē, un 1926. gadā ģenerāļa Brusilova vadībā norisa veiksmīga ofensīva pret
Austriju. Vāciešiem atkal bija jāatvelk savi spēki uz austrumiem, lai balstītu
Austrijas armiju, kuras fronte bija sagrauta. Beigā krievu uzbrukumu apturēja,
turklāt vācieši vēl ieņēma Rumāniju, kura 1916. gadā bija pieteikusi karu
galvenajām karotājvalstīm. Neraugoties uz to, ka martā cars bija atteicies no
troņa un valstī bija jukas, Krievijas armija turpināja karot. Bet pretestība
drīz saira, un vācieši virzījās uz priekšu bez šķēršļiem, pa pēdām mājupejošiem
krievu karēvjiem. Decembrī, kad Krievijā varu bija sagrābuši komunisti,
parakstīja pamieru, kam sekoja miera sarunas. Par spīti bargajiem noteikumiem,
1918. gada martā Krievija parakstīja Brestļitovskas miera līgumu sakaņā ar kuru
Baltijas valstīm, Polijai un Ukrainai bija jābūt neatkarīgām. Faktiski šīs
teritorijas tika pievienotas vācijas impērijai uz tiem nedaudzajiem mēnešiem,
kuru laikā līgums bija spēkā. Tikpat bargus noteikumus Vācija izvirzīja
Rumānijai. Eiropas dienvidaustrumu daļa. 1914. gada beigās, kad apsīka
karadarbība Francijas ziemeļdaļā, daži kara stratēģi iedomājās pagriezt vācu
armijas flangu, doties uzbrukumā Eitopas dienvidaustrumos. Šai idejai bija vēl
trīs priekšrocības. Sekmīgs sabiedroto uzbrukums šajā reģionā vrētu labākajā
gadījumā Turciju vispār izslēgt no karadarbības un sliktākajā gadījumā turku
armiju atgriezt no Vācijas apgādēm Vidējos Austrumos. Arī Serbijai un pat
Krievijai varētu palīdzēt, it īpaši ja varētu iet cauri Dardaneļiem un Bosforam.
Doma par uzbrukumu Gallipoli pussalai piederēja Čērčilam, Kičeneram un Ekvistam.
To varētu īstenot, ja viss būtu kārtīgi izplānots un izpildīts, bet
Lielbritānijas armija visu bija slikti izplānojusi un vāja arī bija uzbrukuma
vadīšana un organizēšana. 1915. gada februārī angļu jūras flote apšaudīja
Dardaneļu ārējos fortus. Tā zuda pārsteiguma elements un martā rīkotais jūras
spēku uzbrukums ar nolūku izlaust ceļu caur šaurajai ūdens strīpai bija
neveiksmīgs, jo turkiem bija labi sagatavota aizsardzība ar mīnām un krasta
baterijām. Aprīlī un augustā Lielbritānijas, Jaunzēlandes un Austrālijas
karaspēki izsēdās Gallipoli pussalā, bet karotāju skait ikreiz bija nepietiekams
un turki saglabāja vadošās pozīcijas, no kurām varēja apšaudīt izsēšanās
pludmalē. Līdz rudenim bija skaidrs, ka izredžu nav, un Lielbritānija ieteca
evakuēties 1915. gada decembrī. Sabiedroto karaspēks tika veikli evakuēts, un tā
bija vienīgā labā organizētā operācija šajā uzbrukumā. Gallipoli ekspedīcija
bija šausminoš piemērs tam, kā atjautīga stratēģiska ideja pēc nepietiekamas
sagatavošanās un nepareizu vadību. Sabiedroto spēki tika pārvietoti no Gallipoli
uz Salonikiem, un divus gadus tur neliederīgi atradās pusmiljons vīru. Tiešām
vācieši Salonikus dēvēja par savu lielo gūstekņu nometni. Serbija atsitusi divus
iznīcinošus Austrijas uzbrukumus, beidzot padevās kopīgajam vācu, austriešu un
bulgāru uzbrukumam 1915. gada oktobrī. 1918. gadā Salonikos atrodošās armijas
ļoti veiksmīgi virzījās uz prieķsu uz ziemeļiem un jau bija sasniegušas Donavu,
pirms tika parakstīts pamiers. Itālija. Itālijas iestāšanās Sabiedroto pusē
pagrieza Austrijas no Krievijas uz Itālijas ziemeļiem. Divus gadus kalni bija
Austriešu varā un Itāļi vairākas reizes no līdzenumiem devās neveiksmīgos
uzbrukumos. Tomēr 1917. gadā, kad līdz Krievijas sabrukumu kaujas Austrumu
frontē izbeidzās, septiņas vācu divīzijas no Krievijas devās uz Ziemeļitāliju.
Oktobrī itālieši tika pievarēti Kapureto kaujā ziemeļos no Triestes, kur zaudēja
ceturdaļmiljonu vīru un lielus materiālos zaudējumus. Angļi un franči
piesteidzās ar papildspēkiem un Sabiedroto frontes līnija noturējās Venēcijas
ziemeļu pusē. Tomēr itāliešu noskaņojums bija cietis, viņi bija karā vīlušies un
šī vilšanās sajūta saglabājās arī pēc kara beigām. Karš uz jūras. 1914. gadā
Lielbritānijai bija pasaulē stiprākā jūras flote. Jau kara sākumā visa Vācijas
tirdzniecības un kara flote tika padzīta no jūrām (izņemot Baltijas jūru) un
sākās Vācijas piekrastes blokāde. Visos četrrarpus kara gados jūras kaujas bija
maz. 1914. gada decembrī vācu karakuģu eskadra tika iznīcināta pie Folklendu
salām un 1915. gada janvārī vācieši tko paglābās no pārspēka. Vācieši tomēr
palka ostās uz izvērsa zemūdens karu. Britu lainers “Lusitania”, kas veda arī
šāviņus, tika nogremdēts 1915. gada maijā, un ap 1000 cilvēku to skaitā arī
amerikāņi noslīka. Šā kara lielākā jūras kauja notika 1916. gada patālu no
Jitlandes pussalas. Cīnījās ap 250 karakuģu. Tā kauja bija bez uzvaras: angļu
flote cieta lielākus zaudējumus, bet vācu atgriezās ostā un neināca no tās līdz
pat kara beigām. Tādeļ stratēģisks stāvoklis nemainījās, jo angļi saglabāja savu
pārsvaru pār jūrām. Reāli apdraudēta Lielbritānija bija 1917. gadā. Pirmajā
februārī Vācija pieņēma būtiski svarīgo jautājumu pievērsties neierobežotam
zemūdeņu karam. Tas nozīmēja, ka jebkurš kuģis Luielbritānijas ūdeņos neatkarīgi
no valsts piederības kuva par vācu zemūdeņu mērķi. Tūdaļ tika nogremdēti ASV
kuģi un tas pamudināja ASV iestāšanos karā. Vācu zemūdenes darbojās ārkārtīgi
perfekti. 1917. gada martā un aprīlī tika nogremdēti 600 tirdzniecības kuģi. Lai
mazinātu zaudējumus uz jūras Loids Džordžs ieviesa konvoja sistēmu. Rezultātā
zaudējumi samazinājās no viens pret četri līdz viens pret simtu. Gada beigās
vāciešiem vairs nebija nekādu izredžu atgriezt Lielbritāniju no svarīgo preču
piegādēm. 1918. gada pavasarī bloķējošie kuģi pārdrošā uzbrukumā gandrīz aizvēra
Zēbriges un Ostendes ostas, kur atradās vācu zemūdeņu bāzes. Tāpēc britu kara
flote ar pilnām tiesībām varēja apgalvot, ka uzvarējusi karā uz jūras, kaut arī
bez išķirošas kaujas. Ar Vācijas blokādi veicās arvien labāk, un arī vācu
zemūdeņu drauds bija atvairīts. Šis pārākums jūrās tika noturēts bez liela
dramatisma, bet tomēr nozīmīgs. Karadarbības beigas. Pamiers iestājās ar 1918.
Gada 11. Novembri. Vāciešu militārais stāvoklis Francijā un pašmāju politiskajā
situācijā – 9. Novembrī ķēzars atteicās no troņa spieda viņus piekrist bargiem
noteikumiem. Bija jādod flotile un visi kara materiāli; jāatstāj visas okupētās
teritorijas un Reinzeme jāpakļauj sabiedroto okupācijai; Brestļitovas un
Bukarestes miera līgumi attiecīgi ar Krieviju un Rumāniju bija jāanulē. Tā
beidzās visiznīcinošākais karš, kāds jelkad pirms tam tika piedzīvots.
Vienpadsmit miljoni cilvēku tika nogalināti. Šī cilvēku izkaušana bez jebkādas
šķirošanas notika tādēļ jo, militārie vadītāji nespēja atrast citus ienaidnieka
ieņemšanas paņēmienus kā vien tiešu frontālu uzbrukumu. Milzīgie šausmu un
nogalināšanas apmēri, tikai nozīmē to, ka Pirmais pasaules karš ir atstājis
mantojumā nākamajām paaudzēm lielāku zaudējuma un veltīguma sajūtu kā Otrais
pasaules karš. 1939. - 1934. gada karā abu pušu mērķi bija aptuveni skaidri, bet
1914. - 1918. gada karā nebija saprotami nevienas valsts kara mērķi (izņemot
varbūt austroungāriju). Cilvēku dzīvību upurēšana bez jebkādas jēgas veicināja
vēlāko pacifisma kustību Lielbritānijā 20. – 30 gados. Miera konference Parīzē.
Miera konferenci atklāja Parīzē 1919. gada janvārī, divus mēnešus pēc pamiera
noslēgšanas. Bija pārstāvētas trīsdesmit divas valstis un trīs ceturdaļas
pasaules iedzīvotāju, un piedalījās daudz neoficiālas delegācijas un spiediena
grupas. Nebija pārstāvēta Krievija, uzvarētās valstis un neitrālās valstis,
tomēr šī bija pirmā nopietnā vispasaules konference. Vispirms lielu darbu
padarīja “desmita padome”, kurā ietilpa pa diviem pārstāvjiem no Lielbritānijas
impērijas, Francijas, Japānas, ASV, Itālijas. No šīm piecām valstīm beigās
palika trīs, un svarīgos lēmumus pieņēma Francijas premjērministrs Klomanso,
Lielbritānijas premjerministrs Loids Džordžs un ASV prezidents Vilsons. Šie trīs
vīri bija krasi atšķirīgi, vecais ciniskais Klemenso rūpējās tikai par Francijas
drošību; Vilsons neorientējās Eiropas sarežģītajās problēmās un Loids Džordžs
bija klasisks samierinātājs. Konference ir tikusi kritizēta par lēno darbu, jo
attiecības ar Vāciju tika kārtotas sešus mēnešus, un vēl ilgāk vilkās līgumu
sagatavošana ar citām uzverētājvalstīm. Bet lietas bija sarežģītas un tās kļuva
vēl sarežģītākas Krievijas revolūcijas sabiedrības viļņošanās dēļ. Uzvarējušās
lielvalstis gribēja sasniegt divus galvenos mērķus. Pirmkārt, tās gribēja
izveidot nacionālas valstis uz Krievijas, Austroungārijas, Turcijas un Vācijas
impēriju drupām. Īstenībā Austrumeiropas valstis radās līdz ar kara izbeigšanos,
bet miera konferencei bija jānosaka skaidras robežas un jānostiprina šo valstu
saimnieciskā dzīvotspēja un drošība. Otrs mērķis bija vājināt Vāciju un tās
sabiedrotos un aizkavēt vācu militārisma atdzimšanu. Šo mērķi īpaši gribēja
sasniegt Francija, kura vienā līguma punktā gribēja fiksēt bufervalsts
izveidošanu Reinzemē starp Vācijas un Francijas robežām. Lielbritānija un ASV
tomēr šo līgumu noraidīja. Vispār Loids Džordžs mīkstināja noteikumus, cik vien
tas bija iespējams valdošā pretvāciskā gara apstākļos. Galarezultātā Vācijai
tika piedāvāti noteikumi, kurus tā uzskatīja par neattaisnojami bargiem. 1918.
gada oktobrī, lai arī sakāve bija neibēgama, vācieši bija lūguši pamieru,
cerēdami, ka pamiera sarunās tiks ņemti prezidenta Vilsona “četrupadsmit
punkti”. Viņš tos bija izvirzījis kādā savā runā 1918. gada janvārī un piedāvāja
miera noregulējuma pamatā likt nāciju pašnoteikšanos. Tomēr, tomēr saņēmusi
piedraudējumu atkal atsākt karu, Vācijas valdība bija spiesta piekrist Parīzes
konferences noteikumiem, un 1919. gada 28. jūnijā, tieši piecus gadus pēc
atentāta Sarejevā, apjomīgais miera līgums tika parakstīts Versaļas pils Spoguļu
zālē. Latvieši pasaules kara laikā. Atrazdamies krievu armijā, latvieši gāja
kaujās ar lielu sajūsmu. Izskaidrojams tas pa daļai ar to, ka cīņu veda šoreiz
pret latviešu vēsturiskajiem ienaidniekiem - vāciešiem, no kuriem mēs pagātnē
bijām tik daudz cietuši. Latvieši netikai saprata, bet arī nojauta, ka cīnoties
Krievu pusē mēs ne tikai aizstāvam Krieviju, bet arī savu dzimteni latvju zemi,
un ja uzvarēs vācieši latviešiem atkal iestāsies smagas dienas. Bez tam latvieši
cerēja, ka krievu valdība pienācīgi novērtēs viņu uzticību un patriotismu. Pēc
kara viņi tapēc arī gaidīja latvju tautai labāku dzīvi. Jau paša kara sākumā
Krievijai karā neveicās. Krievu karaspēks iebruka Austrumprūsijā; bet tur to
smagi sakāva (pie Tanenbergas), un tas bija spiests atkāpties. Krievu karaspēka
rindās varonīgi cīnījās latvju karavīri, ciezdami smagus zaudējumus. Ļoti lielus
upurus mums prasīja cīņās pie Mazuru ezeriem (Austrumprūsijā) un Augustovas
mežos (Polijā). Krievu armijā latvieši zaudēja vairāk karēvju, kā vēlākās
atbrīvošanas cīņās. Šis upuru skaits pārsniedz pat divgadējo latviešu strēlnieku
asiņaino cīņu upuru skaitu. Jau 1915. gada pavasarī, krievu kara vadībai
negaidot, vācieši ielauzās Kurzemē. No Šauļu puses nākot un nesastopot nekādu
lielo pretestību, viņi tuvojās jau Jelgavai. Bet tad viņi uzdūrās diviem
latviešu zemessargu bataljoniem, kas tiem izrādīja sīvu pretestību. Vāciešiem
beidzot nācās atkāpties. Viņu rokās krita Liepāja ar apkārtni līdz Ventai.
Jūlijā un augustā vācieši uzbrukumu atkārtoja, šoreiz jau ar lielākiem spēkiem.
Tagad vāciešiem izdevās ieņemt gandrīz visu Kurzemi un Zemgali, nonākot līdz
pašai Daugavai, Rīgas tuvumā. Pēc tam frontes līnija šeit palika gandrīz divus
gadus nemainīdamās. Latvija šajā laikā bija sašķelta divās daļās: Zemgale un
Kurzeme vāciešu zonā un Vidzeme un Latgale bija kļuvušas par krievu armijas
tiešo aizmuguri, pilnas karaspēka un bēgļu. Par šo karu var mācīties daudz,
runāt, pētīt un arī no šī šausminošā, godkārā kara ir jāmācās mums un nākamām
paaudzēm, lai nepieļautu tādu iznīcību.
1914. gadam – līdz 1918. gadam.
Eiropa bija
iesaistīta karā – 1. pasaules karā, kas skāra gandrīz visas pasaules valstis. To
izraisīja spēcigāko Eiropas valstu sacensība. Kaujas sākās pēc tam, kad
Austroungārijas impērija bija pieteikusi karu Serbijai. Drīz karā iesaistījās
arī citas valstis. Izveidojās divas karojošās puses: Antante, ko veidoja
Lielbritānija, Krievija, Itālija, Francija un ASV, un Trijsavienība, kas
sastāvēja no Vācijas, Austroungārijas un Turcijas. Sākumā visi domāja, ka karš
būs īss un slavas apvīts. Jaunieši steidzās iestāties armijā un flotē. Taču drīz
kļuva skaidrs, ka neviena no armijām nebija pietiekami spēcīga, lai izcīnītu
ātru uzvaru. Krita tūkstošiem karavīru. Diemžēl karš, kas tika dēvēts par “Karu.
Kas izbeigtu visus karus”, beidzās bez panākumiem. Jau pēc 20 gadiem Eiropā
izcēlās vēl nežēlīgāks karš.
Pirmā pasaules kara laika karte.
1914. g. jūnijs – tiek nogalināts erchercogs Ferdinands.
1924. g.
jūlijs - Austroungārija piesaka karu Serbijai.
1914. g. augusts – Vācija
piesaka karu Krievijai un Francijai un iebrūk Beļgijā. Lielbritānija piesaka
karu Vācijai.
1915. g. maijs – Itālija pievienojas Antantei.
1916. g.
jūlijs - Antante pirmo reizi izmanto tankus.
1917. g. aprīlis – karā iestājas
ASV.
1918. g. marts – Krievija noslēdz miera līgumu ar Vāciju. Vācija zaudē
savu pēdējo lielo uzbrukumu pie Marnas.
1918. g. septembris – Antante sāk
savu pēdējo uzbrukumu.
1918. g. novembris – Vācija paraksta pamieru, karš
beidzas.
Erchercoga Ferdinanda nogalināšana.
Pirmais
pasaules karš izraisījās Balkānos. 1914. g. 28. jūnija Serbijas vecpilsētā
Sarājevā 19 gadīgais serbu students Gavrila Princips nogalināja Austroungārijas
troņmantinieku erchercogu Ferdinantu un viņa sievu. Slepkava bija slepenas
nacionalistiskas organizācijas biedrs, kas cīnījās par visu Balkānu tautu
apvienošanu vienā valstī. Viņi cerēja, ka sāksies Balkānu tautu karš pret
Austroungāriju – slāvu revolūcija.
Austroungārija savukārt jau agrāk gribēja
sākt karu pret Serbiju. Taču, lai gūtu panākumus, tai bija vajadzīgs
sabiedrotais. Pastāvošā militāro bloku sistēma šo problēmu atrisināja. Karš bija
nepieciešams arī Vācijai, tādēļ tā apliecināja vislielāko atbalstu
Austroungārijai.
23. jūlijā Austrija iesniedz ultimātu Serbijai (kategorisku
prasību saraksts, uz kuru Serbijai bija jāatbild 48 stundu laikā). Ja Serbija
nepieņemtu ultimāta prasības Austroungārija pieteiktu karu. Tā kā šajā ultimātā
tīšām bija iekļautas dažas prasības, kuras Serbija nekādā gadījumā pieņemt
nevarēja, tad karš kļuva neizbēgams. No vairāk kā divdesmit prasībām Serbija
noraidīja tkai divas – atļaut savu karaspēku ievest Serbijā un Austroungārijas
policijai izmeklēt slepkavību. 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu
Serbijai.
Uzreiz aktīvi sāka rīkoties Krievija, jo tā nevarēja pieļaut
Austroungārijas pozīciju nostiprināšanos Balkānos. Krievija izsludināja
mobilizāciju, jo paredzēja, ka tai nāksies cīnīties gan pret Krieviju, gan
Vāciju
