Vecticībnieki (krievu: старообрядцы) - tie Krievijas caristes pareizticīgās Baznīcas strāvojumu pārstāvji, kuri atsacījās pieņemt laikā no1650. Līdz1660. gadam veikto t.s. patriarha Nikona reformu, turpinot pieturēties pie vecā rituāla, t.s. vecticības (kr. старообрядчество, староверие, древлеправославие). Vecticībnieki dalās vairākās sektās (bezpopieši, netieši, aronieši u.c.).Līdz 1905. gada 17. aprīlim Krievijas impērija oficiāli dēvēja par "šķeltniekiem" (раскольники) un pakļāva represijām. Tikai1971. gadā Maskavas patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku nolādējumu "kā nebijušu" (Īss aprakts no vikipēdija.lv)
Bija divi lielākie virzieni, kur devās vecticībnieki. Viens no virzieniem bija Sibīrija, otrs - Baltija. Sākot jau ar 17. gs. beigām Latvijas teritorijā, Latgalē, toreiz tā bija Polijas - Lietuvas valsts teritorija, radās pirmās vecticībnieku kopienas, kuras bēga no vajāšanām Krievijā un atrada patvērumu tieši mūsu teritorijā.
Pirmie mūsdienu Latvijas teritorijā nokļuvušie vecticībnieki bija fedosejevieši, diakona Feodosija sekotāji. Viņš apvienoja ap sevi bēgļus galvenokārt no Novgorodas un Pleskavas apgabaliem un sludināja mācību par tuvo pasaules galu un antikrista laiku iestāšanos. Latvijā pirmais vecticībnieku dievnams tika uzcelts Kurzemes hercogistē Liģinišķu ciemā pie Daugavas. Sākot jau ar 17. gs. beigām Latgales teritorijā ir pamazām izveidojušās vecticībnieku draudzes, vecticībnieku kopienas, kuras ļoti ātri un veiksmīgi iesakņojās Latvijas kultūrā, Latvijas sabiedrībā, un kļuva par neatņemamu Latvijas kultūras un reliģiskās telpas sastāvdaļu.
Parasti ikdienas valodā vecticībniekus dēvē ne tikai par vecticībniekiem, vai staroveriem, dēvē par Latgales krieviem, vai par Latvijas krieviem, Latvijas vecticībniekiem, viņus vēl dēvē par pomorciem - pomoras vecticībniekiem, viņi neatzīst pareizticīgo bīskapus un garīdzniekus.Pirmskara Latvijā kopumā darbojās 87 vecticībnieku draudzes), un par vecticībniekiem sevi uzskatīja vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju. mūsdienās vairs tikai ir palikušās ap 33 draudzes un ap 7600 vercticībnieku pēc 2004. gada datiem.
Viņi atzīst septiņus kristietības sakramentus, taču izpilda divus: kristības un grēksūdzi. Vecticībnieki ir saglabājuši kristīšanas rituālu ar pilnīgu iegremdēšanu ūdenī(to es vēljoprojām atceros, nav nekas īpaši patīkams, kad tevi maziņu vairākas reizes grūz zem ūdens lielā baļļā). Atšķirībā no pareizticīgā dievnama, vecticībnieku dievnamā nav altāra parastajā izpratnē, bet par altāri kalpo svētbildes. Vecticībnieku baznīcā sievietēm un vīriešiem dievkalpojuma laikā jāstāv šķirti - vīriešiem labajā, bet sievietēm kreisajā pusē. Vecticībnieki lieto divpirkstu krusta zīmi, liturģijā izmanto divkāršo sveicienu „Aleluja!” un krusta gājienā dodas Saules kustības virzienā. Lieldienas, ziemasvētkus un jauno gadu atzīmē līdzīgi kā pareizticīgie.
