šonakt izveidoju vēl vienu rakstiņu par citu fizikas stāstiņu. ja gribi, iečeko ;)
http://www.spoki.lv/vesture/stastins-par-fiziku/278060
Ernests Rutherfords (Ernest Rutherford), Royal Academy prezidents un Nobela prēmijas fizikā ieguvējs, izstāstīja šādu stāstu:
"Kādu laiku atpakaļ es saņēmu zvanu no kolēģa. Viņš grasījās dot studentam 0 balles par atbildi uz fizikas jautājumu, kaut arī students pieprasīja teicamu novērtējumu. Pasniedzējs un students piekrita daļējam kompromisam un es tiku izvēlēts problēmas atrisināšanai.
Izlasīju eksaminācijas jautājumu: "Paskaidrojiet, kā ar barometra palīdzību ir iespējams noteikt augstceltnes augstumu!" Uz ko students bija atbildējis: "Paņemiet barometru, uzkāpiet uz ēkas jumta, piesieniet barometru garas virves galā, laidiet lejā uz ielas un tad uzvelciet to atpakaļ, izmērot virves garumu. Virves garums būs vienāds ar augstceltnes augstumu."
Studentam bija izredzes uz teicamu novērtējumu, jo viņš tik tiešām bija atbildējis uz jautājumu pilnīgi un pareizi! No otras puses, ja tiktu dots teicams novērtējums, tad tas atstātu iespaidu uz augstu grādu fizikas kursā un sertificētu kompetenci fizikā, bet atbilde to neapstiprināja.
Es ieteicu studentam mēģināt vēlreiz. Es devu studentam sešas minūtes, lai atbildētu uz jautājumu, brīdinot, ka atbildei jāparāda zināšanas fizikā. Pēdējā minūtē viņš vēl neko nebija uzrakstījis. Es viņam jautāju, vai viņš nevēlas padoties, bet viņš apgalvoja, ka viņam esot daudzas atbildes uz šo jautājumu un ka viņš vienkārši nevar izvēlēties labāko no tām. Es atvainojos, ka viņu pārtraucu, un lūdzu viņam sniegt atbildi.
Viņš nekavējoties sniedza savu atbildi, kas skanēja šādi: "Paņemiet barometru, uzkāpiet uz ēkas jumta un metiet to pāri jumta malai. Metot barometru, uzņemiet tā krišanas laiku. Tad, izmantojot formulu x=0.5*a*t^2, aprēķiniet ēkas augstumu." Šajā mirklī es palūdzu kolēģi padoties. Viņš piekrita un piešķīra studentam gandrīz teicamu novērtējumu.
Dodoties prom no kolēģa kabineta, es atcerējos, ka students teica, ka viņam ir vēl citas atbildes uz šo jautājumu, tāpēc es pajautāju viņam, kādas tās ir.
"Nu," teica students, "ir vairāki veidi kā noteikt augstceltnes augstumu ar barometra palīdzību. Piemēram, var paņemt barometru ārā saulainā dienā un izmērīt barometra augstumu, tā ēnu, un ēkas ēnas garumu, tad, izmantojot vienkāršu proporcijas metodi, aprēķināt celtnes augstumu."
"Jauki," es teicu, "un citi varianti?"
"Jā," teica students, "ir ļoti vienkārša metode, kas jums patiks. Šajā metodē jūs ņemat barometru un sākat kāpt pa trepēm uz augšu. Ar katru pakāpienu atzīmējiet uz sienas barometra beigas. Tad saskaitiet atzīmju skaitu, un tas jums dos celtnes augstumu barometra iedaļās."
"Ļoti tieša metode."
"Protams. Ja jūs vēlaties izsmalcinātāku metodi, jūs varat piesiet barometru auklas galā un šūpināt to kā sviru, un noteikt gravitācijas vērtību ielas līmenī un uz ēkas jumta. No šo divu gravitāciju vērtību starpības var aprēķināt ēkas augstumu."
"Tajā pat laikā, jūs varat paņemt barometru uz ēkas jumta, piesiet to garas virves galā, nolaist to mazliet virs ielas līmeņa un sašūpot to kā sviru. Tad varētu aprēķināt celtnes augstumu pēc precizitātes perioda".
"Visbeidzot," viņš pabeidza, "ir vēl daudzi citi veidi, kā atrisināt šo jautājumu. Visdrīzāk pats labākais," viņš teica, "ir ņemt barometru un doties pie nama pārziņa. Kad pārzinis atver durvis, jūs ar viņu runājiet sekojoši: "Pārziņa kungs, šeit ir labs barometrs. Ja jūs man pateiksiet šīs ēkas augstumu, es jums atdošu šo barometru."
Šajā momentā es jautāju studentam, vai viņš tik tiešām nezina tradicionālo atbildi uz šo jautājumu. Viņš atzina, ka zina, bet, ka viņam apnicis augstskolas un pasniedzēja cenšanās mācīt, kā viņam domāt."
Studenta vārds bija Nils Bors (Niels Bohr) (1885-1962), dāņu fiziķis, Nobela prēmijas ieguvējs 1922.gadā, labāk pazīstams ar atoma protonu un neitronu "modeļa" ierosinājumu (dažādiem elektronu aptverošajiem enerģijas stāvokļiem), bet visnozīmīgāk kā Kvantu Teorijas novators.
