slepnas ejas zem doma baznīcas3

1. stāsts

Vienā vakarā vēlu pie baznīcas piebrauc kariete, no kuras izkāpj divi kungi un saka uz sargu, lai slēdz baznīcu vaļā. Sargs saka, ka viņam nav tiesību to darīt, lai rāda atļauju. Bet svešie saka, ka viņam citas izejas nav, vai mirt vai slēgt vaļā. Svešie apsējuši sargam ap galvu lakatu, lai neredz, un veduši pa kādiem gaņģiem un ejām uz augšu un leju. Varējis dzirdēt, ka aiz sienas šļakst un skalojas ūdens. Tad viņam atsietas acis. Bijusi zāle ar velvētiem griestiem. Daudz lielu grāmatu bijis pie ķēdēm pieķēdētas. Svešie paņēmuši vienu nelielu grāmatu ar sarkaniem vākiem, atlauzuši ķēdi vaļā. Pacēluši vienas kastes vāku, un tur bijis daudz zelta naudas. Svešie teikuši, lai ber kabatās, cik vēlas, bet paši nav ņēmuši. Tad sargam atkal aizsējuši acis un visi iznākuši ārā no baznīcas. Svešie teikuši, ka grāmatā esot visi Rīgas plāni. Vēlāk sargs bāzis roku kabatā, kur bijis ielicis tikai divus naudas gabalus. Šis notikums varēja attiekties uz zviedru laikiem.

2. stāsts.

Kādu nakti, kad Rīgas iedzīvotāji jau gulējuši dziļā miegā, vienā no Iekšrīgas šaurajām ieliņām pie Doma baznīcas zvaniķa dzīvokļa atskanējuši klaudzieni. No miega pamodies, vecais zvaniķis devies pie durvīm, lai uzzinātu, kas vēlajā nakts stundā traucē viņa mieru. Viņš ieraudzījis trīs svešus, uzpletņos ietinušos vīrus dziļi uz acīm uzmauktām cepurēm. Pēc apģērba spriežot, tie bijuši ārzemnieki. Lauzītā valodā viens no svešajiem prasījis, lai zvaniķis viņiem iedod baznīcas atslēgu, jo viņiem jāiekļūstot baznīcas apakšzemes velvēs. Bet zvaniķis atteicies paklausīt. Tad nepazīstamie vērsuši pret viņu pistoles, bet vecais zvaniķis bijis grūti sabaidāms. Viņš sācis tielēties un beidzot ar svešajiem nakts apmeklētājiem vienojies: nepazīstamie devuši vārdu, ka viņiem nav ļaunu nodomu, tie baznīcā neko neaizskārs un ka vecais zvaniķis var viņus pavadīt. Tikai ar vienu noteikumu – viņam jāļauj aizsiet acis.
Kad visi iegājuši baznīcā, svešie aizsējuši zvaniķim acis un ieveduši viņu kādā ejā altāra tuvumā. Zvaniķis vests pa vairākām kāpnēm lejā, pa drēgnām apakšzemes ejām. Bijis dzirdams, ka tiek atvērtas vairākas durvis. Beidzot gājēji apstājušies. No zvaniķa acīm noņemta saite un līdzpaņemtā lāktura gaismā viņš ieraudzījis, ka atrodas kādā nelielā telpā. Gar sienām plauktos bijuši salikti pergamenta vīstokļi un grāmatas, pie sienām karājušies seni ieroči, bet pie vienas sienas zemē atradusies liela, dzelzīm apkalta lāde. Pēc rūpīgas meklēšanas svešinieki paņēmuši vienu no pergamentiem, tad atvēruši lādes vāku. Lādē spīdējis zelts – tā bijusi pāri pusei pilna ar zelta un sudraba naudas gabaliem. Svešinieki paņēmuši trīs zelta gabalus un iedevuši tos zvaniķim. “Ņem tos un paturi, lai tu nedomātu, ka esi sapņojis,” teikuši viņi.
Pēc tam vecajam vīram atkal aizsietas acis un viņš pa tām pašām ejām izvests no pazemes baznīcā. – Vairākas dienas zvaniķis rūpīgi meklējis slepenās ejas, bet neatradis.
Tas noticis pirms apmēram simts vai vairāk gadiem.