Tuvu-tuvu ir Latviju jau gadiem pārņēmusī tradīcija atzīmēt 14. februāri - visu mīlētāju jeb Svētā Valentīna dienu. Kā tradīcija sākusies, to kārtīgi nezina neviens, ne Latvijā, ne ārpus tās. Pasaulē klīst dažādas leģendas gan par Valentīnu, kura cienīgai godāšanai paredzēti svētki, gan par datumu, kurš tam izvēlēts. Taču, kā jau zināms, cilvēks ir būtne, kurai iemesls nav tik svarīgs kā iespēja kaut ko pasvinēt :)
Attieksmes, kuras šai periodā realizē cilvēki, ir dažādas. Vieni ar nepacietību gaida it kā vienīgo dienu visā gadā, kad izrādīt mīlestību pret visu pasauli, citi spļaudās un gāna "amerikāņu tradīcijas", vēl citi izdomā citus argumentus, kāpēc 14. februāris ir ar "plus" vai "mīnus" zīmi pieminams. Es, ja taisnība jāteic, arīdzan savulaik uzsvēru, ka Valentīna diena man bijusi nebijusi un ka es 14. februārī pieminu dienu, kad tika izpildīts nāvessods PSRS slavenībai - Andrejam Čikatilo. Taču tās ir tikai nenozīmīgas detaļas, jo, patīk tas mums vai nē, Valentīna diena ir iekarojusi savu specifisku vietu Latvijas kultūrā, visi to piemin un zina, ka tādi svētki ir, un atzīmē tos pa savam. Pozitīvi, negatīvi - bet atceras un atzīmē.
Taču raksta turpinājums ir veltīts tai tautas daļai, kura 14. februāri atzīmē tieši kā mīlētāju svētkus un tādu dienu, kurā visu savu uzmanību veltīt tieši savam mīļotajam cilvēkam.
Var jau noslēgties sevī aiz visiem pēc kārtas adresētu pārmetumu mūra - Valentīna diena esot galēji komercializēti svētki un lielākoties izmantoti kā reklāmas izkārtne dažādu pakalpojumu pārdošanā. Manuprāt, tā gan ir tīrā spekulācija no vidusmēra cilvēku puses, kuri parasti tik ļoti mīl tieši uzsvērt savu brīvās izvēles esamību - tas, vai Valentīna dienā un tamlīdzīgos pasākumos pakļauties vai nepakļauties mūsdienu pasaulē valdošajam materiālisma kultam, ir lielākoties pašu rokās, atkarīgs tikai no spējas uzvarēt slinkumu un iedarbināt radošo garu. Nav viss dzīvē tikai melns vai balts; ir iespējams gluži labi svinēt un atzīmēt Valentīna dienu ar savu mīļoto cilvēku, neiesaistoties no malas organizētās akcijās.
Pirmkārt jau, nav nekādas nepieciešamības katru gadu dāvināt mīļotajam vienus un tos pašus bezjēdzīgos sīkumus, suvenīrus ar sirsniņām un kaķīšiem, ko pārdod uz katra stūra. Arī tad, ja gribat kaut ko nepraktisku, nenopietnu, mīļu, tik un tā iesaku vairāk uzticēties paša iztēlei un darbam, kura ieguldījums liks gan pašam, gan saņēmējam augstāk vērtēt dāvanu un tās simbolisko nozīmi. Biežāk nekā veikalā pirktu dāvanu puisis atcerēsies meitenes rokām izšūtu t-kreklu, bet meitene - puiša sacerēto naivo dzejoli. Ja gribat, lai šī diena paliek atmiņā, noder pat šķietami vislielākās muļķības - viens ar luminiscējošu krāsu zīmē uz griestiem zvaigznājus un dāvina meitenei debesis, otrs brokastu siermaizītēm sagriež sieru un desu sirsniņu formā, vēl cits caur pastiprinātāju dzied zem loga dziesmas (un, protams, saņem dāsnu sadzīves priekšmetu birumu no kaimiņiem - tā ka ir arī varbūt pasākumam praktiska nozīme). Galvenais, esiet oriģināli!
