šo rakstu taisu, iedvesjomjoties not;a kas notiek Lv, pai atrodos Vīnē, kā mana mamma skumjismej - trimdā.
es Vnk domāju... vai tiešām tk daudz cilvēki mira pr mūsu brīvību, lai studentiem būtu jāstrādā, lai ģimenes šķirtos, jo naudu nākas pelnī svešā zemē, lai tiktu vspār apsvērta kāda citas valodas pieļaušana. Viņi MIRA, parm mums, par mūsu nākotni, viņi cīnijās, ar viltu, gudrību un mīlestību, un tiešām dēļ šī? Lai kkādi 4 cilvēki varētu pār mums noteikt? mums Vajag kaut ko darīt. Mums vajag cīnīties par zemi...
es ticu Latvijai un latvietim.... Tadēļ ņemsim cirvi un cirtīsim bērzus :D kopā mēs varējām un varam arī tgd!!!
(cerams) 4 atmodai14
34
0
Tas, kas notiek turpmākajos gados, vēlāk vairākkārt atkārtojas latviešu tautas vēsturē. − Lai brīvāk un asāk varētu turpināt cīņu, latviešu vadoņi atstāj savu dzimto zemi. Latviešu tautas atmodu 1860-tajos gados vada vīri, kas dzīvo svešumā. 1858. gadā Kr. Valdemārs nobeidz studijas un dodas uz Pēterpili. Pēc kāda laika viņam seko Juris Alunāns un Kr. Barons. Valdemārs iestājas Krievijas valsts dienestā un ātri izceļas ar savu darbu un spējām. Viņš daudz raksta − gan par netaisnībām Baltijā, gan par saimnieciskiem jautājumiem, sevišķi jūrniecību. Viņu ievēro ķeizara brālis ģenerāladmirālis Konstantīns un uztic viņam svarīgus uzdevumus jūrniecības lietās. Valdemārs tagad izmanto savus augstos sakarus ar krievu valdību un 1862. gadā nodibina jaunu latviešu cīņas laikrakstu − „Pēterburgas Avīzes”. Krievijā toreiz visi raksti pirms iespiešanas jādod pārbaudīt valdības ierēdņiem − cenzoriem. Bet par „Pēterburgas Avīžu” cenzoru valdība iecel pašu Valdemāru. Par redaktoru paredzēts lielais latviešu valodas meistars Juris Alunāns, bet viņš saslimst un mirst 1864. g., un šo darbu uzņemas Krišjānis Barons. Tik brīva un droša valoda nav vēl bijusi nevienam latviešu laikrakstam. „Pēterburgas Avīzes” tāpēc strauji izplatās Latvijā. Tās iet no rokas rokā, ļaudis tās lasa un atkal pārlasa. Sevišķu piekrišanu iegūst laikraksta humora pielikums, ko sākumā sauc par „Dzirkstelēm”, vēlāk par „Zobu galu”. Tur /galvenā kārtā „Brenča un Žvinguļa sarunās”/ asprātīgi izzobo tumsonīgos vācu muižniekus un mācītājus, „kaunīgos latviešus” un atpakaļrāpuļus /„bizmaņus”/. Brenča un Žvinguļa tēlus rada Kr. Barons, un tie līdz mūsu dienām uzglabājušies tautas atmiņā. „Pēterburgas Avīzes” dod derīgus padomus saimnieciskos jautājumos, ceļ tautas lepnumu, mudina dzīties pēc izglītības un lielākas patstāvības. Mērķis ir skaidrs − latviešiem jāatbrīvojas no vācu uzkundzēšanās un vadības. Bet vāciešu rokās vēl joprojām ir Vidzemes un Kurzemes pārvalde. Krievijas valdībā un armijā daudzi Baltijas muižnieki ieņem augstus amatus. Ne soli viņi nedomā piekāpties. Pret „Pēterburgas Avīzēm” tie sāk nesaudzīgu cīņu. Laikraksta izdevējus, izplatītājus un lasītājus sāk apsūdzēt un vajāt. Tas vēl vairāk sakurina naidu pret vācu muižniekiem un mācītājiem. Ar laiku „Pēterburgas Avīžu” iespiešana un izplatīšana kļūst arvienu grūtāka, un 1865. gadā tās beidz iznākt. Tomēr domas un gars, ko tās modinājušas tautā, nav vairs apslāpējams. Vācieši domā, ka tiem jāapspiež tikai daži „dumpinieki”, un viss atkal paliks kā agrāk. Tie neredz, Ka viņu priekšā sāk nostāties arvienu apzinīgāka latviešu tauta. Sarūgtināts par apmelojumiem un uzbrukumiem, Valdemārs 1865. gadā aizbrauc uz Maskavu. Vēlāk tur ierodas arī Barons. Nemitīgā darbā un cīņās paiet Valdemāra mūžs. Kādreiz viņš izsaucies: „Kaut diena būtu 96 stundu gaŗa!” − Viņš strādā Krievijas jūrniecības veicināšanas biedrībā, raksta un no tālienes kā varēdams atbalsta savus tautiešus. Pēc viņa ierosinājuma jau 1864. gadā nodibina pirmo latviešu jūrskolu Ainažos, bet 1882. gadā − latviešu kuģniecības sabiedrību „Austra”. Latviešu kuģi atkal parādās pasaules jūŗās. Valdemāra rīkotajos latviešu vakaros Maskavā piedalās arī kāds jauns tieslietu students − Jānis Čakste. Četrdesmit gadu vēlāk latviešu tauta uztic viņam savas valsts vadību, /skat. 91., 93. un 115. nod./ Neatlaidīgi Valdemārs turpina cīņu pret vācu muižnieku varu Latvijā. Viņš cer to lauzt ar krievu valdības un krievu nacionālistu /tā saukto slavofilu/ palīdzību. Tie tomēr ir ļoti bīstami sabiedrotie. Krievi labprāt vēlas sagraut Baltijas vācisko pārvaldi, bet tikai lai tās vietā nodibinātu pilnīgi krievisku kārtību. Valdemārs no krieviem tik daudz nebaidās. Viņš saka: „Krievu kulaks nav tik bīstams kā vācu krama nagi!” Turpmākie notikumi rāda, ka Valdemārs šai ziņā bija maldījies. Tomēr vācu muižnieku nepiekāpība un neiecietība tajā laikā daudzus latviešus noskaņo par sadarbību ar krieviem. Krišjānis Valdemārs mirst Maskavā 1891. gadā. Lielā latviešu cīnītāja šķirstu pārved uz Rīgu un apglabā Gertrūdes kapos /t.i. Lielajos kapos − red. piez./. Trīsdesmit divus gadus vēlāk viņam blakus gulda draugu Krišjāni Baronu. Barons tad ir veicis kādu milzīgu darbu, kam viņš veltījis 40 gadus no sava mūža. Viņš ir savācis un sakārtojis ap 200.000 latviešu tautas dziesmu. Ar nosaukumu „Latvju dainas” tās iznāk astoņos sējumos no 1894. līdz 1915. gadam. Tādēļ Barons saka: „Man klintsakmeni neveļat, Man pieminekli neceļat: No latvju dainām tas jau celts, Un nerūsēs šis tautas zelts.” Latviešu tautas modinātāju piemiņu vēlāk ir godinājusi Latvijas valsts un Rīgas pilsēta. Starp citu viņu vārdos ir nosauktas ielas Rīgā un vairākas mācību iestādes. Kad Latvijas lielākajam ledlauzim bija jādod vārds, to bez šaubīšanās nosauca par Krišjāni Valdemāru. Ar to varbūt, vislabāk raksturota Valdemāra nozīme − ceļa lauzējs latviešu tautai.
Naktī no 22. uz 23. decembri /pēc vecā stila/ Rīgas frontē plosās sniegputenis. Tikko samanāmas ēnas klusi slīd uz vācu nocietinājumu pusi. Tās ir latviešu strēlnieku izlūku, dzeloņstiepuļu griezēju un spridzinātāju komandas baltos aizsargtērpos. Ienaidnieka acu priekšā − dažu desmit soļu atstatumā no vācu sargposteņiem, strēlniekiem jāizgriež ejas vācu žogos. Tie ir kapteiņa Fr. Brieža slavenā pirmā bataljona vīri, kam jāveic šis ārkārtīgi grūtais uzdevums. A. Čaks raksta: „Balti un mēmi kā spoki Gājāt, Gājāt Jūs − Nāvē Pret kaskotiem vāciem.\" Aiz viņiem kaujas gatavībā guļ sniegā astoņi latviešu strēlnieku pulki un gaida pavēli mesties virsū ienaidniekam. Dažās vietās vāciešu sargi kļūst uzmanīgi. Gaisā skrien viņu raketes, atskan uz labu laimi šauti šāvieni. Tomēr baltajā sniega laukā neredz nekā aizdomīga. Vairākus strēlniekus smagi ievaino vācu pozīciju priekšā, bet tie neizdveš ne skaņas. Nekas nedrīkst ienaidniekam nodot, ka latvieši lauž ejas viņa aizsprostos. Pirmās brigādes uzbrukuma sākumu notēlo Aleksandrs Grīns: „...Drāšu griezēji atviegloti uzelpo. Atkal trakā steigā kustas tiem rokas: laiks ir tālu gājis pretim rītam, tūliņ klāt uzbrukuma brīdis. Tad beidzot daugavgrīviešiem ir vaļā ceļš! Meinerts aizlien to ziņot Malceniekam, un šoreiz līksmi iegailas drūmās leitenanta acis, dzirdot ka kaut vai tūliņ var gāzties uz priekšu pirmais strēlniekpulks. Viņa rotas jau virzās cauri piesnigušam kārklu laukam, un daugavgrīviešiem aiz muguras un sānis sāk celties kājās un gatavojas skrējienam uz vācu vaļņa pusi Klinsona vadītā pirmā kurzemnieku puse, abi Rīgas strēlnieku bataljoni... Leitenants! Malcenieks, kam šonakt klausa drāšu griezēji un grenadieri, iet pretim savējiem un klusēdams ar roku māj uz vācu žogu pusi, kur nupat beigta izgriezt eja. To apzīmēdama, zaļi un reizē nikni gail sniegā nomestās un pretim uzbrucēju valnim grieztās kabatlaterniņas acs... „Augšā, puikas, skriešus uz zaļo uguni!\" Sakustas apsnīgusī gulētāju masa. No pleciem un mugurām nopurinādams sniegu, ceļas kājās pēc viļņa vilns, un zem tūkstots skrejošām kājām iedimdas sasalušais purva lauks. „Augšā, un skriešus uz zaļo uguni!\" dveš virsnieki un instruktori, kaut sniegā gulētāju vairs neviena nava, jau bataljonus nes atakas /uzbrukuma/ vilns. „Skriešus uz priekšu! Skriešus uz priekšu, puikas!\" skrējēji mudina cits citu, un strēlnieku lavīnes avangards jau eju sasniedzis un plūst pāri drātīm...\" /\"Dvēseļu putenis\", II/ Ar durkļiem un rokas granātām satriekuši pārsteigtos vāciešus, pirmās brigādes pulki izlaužas cauri vācu nocietinājumiem. Drīz vien viņu rokās krīt arī vācu artilērija. − Tajā pašā laikā uzbrukumu tālāk pa labi sāk otra latviešu strēlnieku brigāde. Triecienā pirmais iet 7. Bauskas strēlnieku pulks ar pulkvedi K. Gopperu priekšgalā. Uzbrucēji nes līdzi no klūdziņām /zariem/ pītus „tiltiņus\", lai pārvarētu dzeloņstiepuļu žogus. Vācieši nepagūst ne atjēgties, kad baušķenieki jau pārrāvuši viņu līnijas un gāžas iekšā dziļāk aizmugurē. Tiem pakaļ traucas 8. Valmieras pulks, bet pārrāvumu sargāt paliek 6. Tukuma pulka strēlnieki.
Reklāma
Pārrāvuši vācu fronti, latviešu strēlnieki, kā pavēlēts, laužas uz priekšu. Visu dienu tie pavada niknās cīņās, atsitot vācu pretuzbrukumus. Bet viņi paliek vieni − tāpat kā agrākajās kaujās. Izrādās, ka apsolīto palīgspēku krieviem nav. Divi sibīriešu pulki šajā laikā sadumpojas un atsakās izpildīt kaujas pavēli. Vakarā pirmā latviešu brigāde spiesta atiet uz frontes pārrāvuma rajonu. Smagi ievainotu no kaujas lauka iznes varonīgo kapteini Fr. Briedi. Stipri noasiņojis 5. Zemgales strēlnieku pulks, kam jāuztur sakari abu brigāžu starpā. Ieņēmuši pirmo vācu nocietinājumu līniju, zemgalieši cieš lielus zaudējumus otrās līnijas priekšā. Otra latviešu brigāde turpina kauju dziļi vācu aizmugurē un paplašina pārrāvumu frontē. Kad daži 7. strēlnieku pulka virsnieki jautā pulkvedim Gopperam, kas būs, ja vācieši atgūs pārrāvumu un ielenks 7. un 8. latviešu pulkus no visām pusēm, viņš atbild: „Ja jau mēs izlauzāmies caur vācu nocietinājumiem frontāli, tad izlauzties no aizmugures būs daudz vieglāk.\" − Divas diennaktis /23. un 24. dec./ stiprā salā un bez atpūtas cīnās latviešu strēlnieku pulki. Pienāk Ziemsvētku nakts. Otrās brigādes komandieris A. Auzāns stāsta: „Mežā pie ugunskura /vācu aizmugurē/ tieši Ziemsvētku naktī pieņēmām uzbrukuma plānu Ložmetēju kalnam... Turpat pie ugunskura, kuŗš bija mums Ziemsvētku eglītes vietā, pēc uzbrukuma plāna pieņemšanas notika svinīgs brīdis. Klusā balsī kaŗavīri nodziedāja „Klusā nakts, svētā nakts\" un citas Ziemsvētku dziesmas. 25.decembrī , nakts aizsegā, dažas stundas pirms gaismas, visas trīs kolonnas (3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibīrijas pulks) vienlaicīgi pārgāja pēkšņā straujā triecienā... Vēl pirms pusdiviem pirmos Ziemsvētkos viss Ložmetēju kalns krita mūsu rokās. Saņemta bija visa Ložmetēju kalna vācu artilērija un citas bagātīgas trofejas (kaŗa laupījums). Daļa vācu kaŗaspēka krita, daļa pārbēga pār Lielupi, vairāk nekā 1000 bija saņemts gūstā... Septiņu kilometru plati vārti rezervēm bija atvērti.. . Gaidīja 3. Sibīrijas divīzijas un 6. Sibīrijas korpusa virzīšanos pāri Ložmetēju kalnam uz Jelgavu...\" 25. decembrī krievu armijas vadībai vēl reiz ir izdevība izmantot strēlnieku varenos panākumus, vēl reiz tas netiek darīts. Kāpēc? − Tas, šķiet, paliks vēstures noslēpums, jo 12. armijas dokumenti vēlāk gājuši bojā. Kaŗa vēsturnieki domā, ka vainīga krievu vadības nemākulība, tūļība un stāvokļa neizpratne. Iespējams, ka krievi tik lielus latviešu sasniegumus nemaz nebija gaidījuši. − Uzbrukums uz Jelgavu netiek turpināts, un Kurzeme paliek vācu rokās. No rietumu kauju laukiem vācieši pārsviež divas divīzijas, lai saglābtu latviešu pārrauto fronti pie Rīgas. Tā Ziemsvētku kaujas atslogo arī fronti Francijā. Pēc ilgām, nepārtrauktām cīņām latviešu pulkus 31. decembrī beidzot atvelk rezervē. Viņu iekaŗotajos vācu nocietinājumos ieiet krievu kaŗaspēks. Šīs vienības nespēj izturēt vācu pretuzbrukumus. Drīz vien vācieši izsit krievus no iegūtajām pozīcijām, un draud izcelties vispārējs sajukums. Gandrīz skriešus latviešu strēlniekiem jādodas no Rīgas glābt fronti. Bez apdoma un sajēgas krievu ģenerāļi triec latviešus kaujā. Sevišķi baigs ir 3. un 4. strēlnieku pulka liktenis. Tiem pavēl uzbrukt pāri klajam tīrelim, kur tos no trim pusēm sagaida vācu uguns. Viens pēc otra tur saļimst nāvē šo varonīgo pulku vadi un rotas ar saviem virsniekiem priekšgalā. Latvieši arī šoreiz veic uzdevumu − atsit vāciešus un saglābj fronti, bet neprātīgās vadības dēļ cieš gluži nevajadzīgus zaudējumus. Pēc vācu uzbrukuma atsišanas pie Rīgas uz laiku iestājas klusums. Ziemsvētku kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī un beidzās 1917. gada 18. janvārī (pēc jaunā stila: no 1917. gada 5. janvāra līdz 31. janvārim). Šajās kaujās latviešu strēlnieki sasniedz savas slavas lielākos augstumus pirmajā pasaules kaŗā. Par viņu neticamajiem varoņdarbiem raksta nevien Krievijā, bet visā Rietumeiropā. Ar lepnumu un pašapziņu latvieši raugās uz saviem kaŗapulkiem. Mēdz teikt, ka latviešu strēlnieki ir „latviešu tautas pirmā mīlestība\". Lielas tāpēc ir sēras par kritušajiem varoņiem. Ar Virzas dzejoli „Nakts parāde\" Ziemsvētku kaujas iegūst apzīmējumu − dvēseļu putenis. Tā savu kaŗa romānu nosauc arī Aleksandrs Grīns. Dzīvi palikušie strēlnieku pulku kaŗotāji vēlāk tiek saukti par latviešu vecajiem strēlniekiem. Katru gadu 6. janvārī pulcējās vecie strēlnieki, lai pieminētu Ziemsvētku kaujas. Šai dienā no Kaŗa muzeja iznesa viņu slaveno pulku karogus, un notika gājiens uz Brāļu kapiem. 6. janvāra naktī tur aizdedzināja piemiņas uguni. Pie tā baltos mēteļos un apbruņojumā stāvēja veco strēlnieku goda sardze. Pirms Ziemsvētku kaujām astoņos latviešu pulkos ir 16 000 vīru, bet kopā ar rezerves pulku − 30 000. Dvēseļu putenis izrauj no latviešu kaŗavīru rindām vairāk nekā 10% cīnītāju. Pa lielākai daļai tie krīt krievu neprātīgās vadības dēļ. Sašutums un naids pret šo vadību strēlniekos tagad ir milzīgs. Tikpat liela ir viņu nicināšana pret krieviem. To nespēj mazināt arī daudzie ordeņi un paaugstinājumi, ko latviešu strēlnieki saņem pēc Ziemsvētku kaujām. Drīz vien izplatās baumas, ka Krievi tīšā prātā nodevuši latviešus un centušies viņu pulkus iznīcināt nejēdzīgos uzbrukumos. Šī doma izteikta arī J. Medeņa pantos: „... Un pirmās uzvarās viņš kaŗa slavā auga Tik valdonīgs un spējš, Ka skauģi radīja no sava viltus drauga, Kas kļuva nodevējs. Tas ceļus atvēra un vērsa ložu šalku Pret tevi, strēliniek, Un no tās nedienas tev atriebības alku Ne mūžam nepietiek!...\" Kaut arī apzināta nodevība nav pierādīta, latviešu strēlnieku sašutumam arī tāpat ir pietiekami daudz iemeslu. TaM ir ārkārtīgi liktenīgas sekas turpmākajos notikumos.
Miljoniem cilvēku, kas komūnistiem neliekas uzticami, tiek turēti vergu nometnēs čekistu un asinssuņu apsardzībā. Kamēr tie spēj kustēties, tos izmanto vissmagākiem darbiem, līdz to spēki sabrūk un nāve tos atpestī no tālākām mokām. Ar šo vergu palīdzību Staļins rok kanālus, taisa ceļus un dzelzceļus, rok akmeņogles un rūdas, cērt mežus u.t.t. Galvenais mērķis ir bruņoties, lai komūnisms reiz iekaŗotu virskundzību visā pasaulē. Pārtikas un patēriņa preču ražošanu atstāj novārtā, un „laimīgie padomju ļaudis\" staigā noplukuši, izbadējušies un bailēs, ka tikai nenokļūst vergu nometnēs. Paši vadoņi totiesu ir labi apgādāti ar visu vajadzīgo. Sevišķi nožēlojams ir zemnieku stāvoklis. Viņiem ir atņemta zeme, un tie sadzīti kopsaimniecībās (kolchozos) un valsts saimniecībās (sovchozos). Par savu darbu tie saņem tik niecīgu atlīdzību, ka strādāt tiem nav ne mazākās intereses. Kolchoznieki atgādina agrāko laiku muižu kalpus vai dzimtcilvēkus 16.−18.g.s.Gada laikā, protams, ir grūti novest Latviju tādā postā un nabadzībā kā pārējo Padomju Savienību, kaut arī krievi to laupa, cik spēdami. Brīvībā augusī latviešu tauta vispār nav piemērota padomju valsts iekārtai. Par latviešu salaušanu, pazemošanu un apspiešanu gādā komūnistu spiegi un visvarenā slepenā policija. Kaut arī tagad ierīko daudzus jaunus cietumus, tie pastāvīgi ir pārpildīti. Bez tiesas izmeklēšanas daudzus tūkstošus soda par „pretpadomju darbību\" un izsūta uz vergu nometnēm. Daudzus mežonīgi spīdzina, lai tie atzītos dažādos izdomātos noziegumos. Ap 1000 cilvēku nošauj un aprok cietumu pagalmos vai nomaļās vietās.
Bet tas ir tikai iesākums. Maskava jau sen klusībā gatavojas plašam Baltijas tautu iznīcināšanas darbam. Ir paredzēts no katras zemes aizvest vergu darbos vairākus simttūkstošus cilvēku. Pirmās lielās vispārīgās cilvēku medības un izsūtīšanas (deportācijas) notiek 1941. gadā, naktī no 13. uz 14. jūniju. Šajā naktī čekisti un viņu izpalīgi Latvijā apcietina ap 16.000 cilvēku, to starpā sirmgalvjus, sievietes un mazus bērnus. Tos sadzen aizrestotos lopu vagonos un aizved vergu darbos, galvenā kārtā uz apgabaliem pie Ziemeļu ledus jūras un Sibīriju. Ģimeņu locekļus pie tam atšķiŗ vienu no otra un izklīdina pa dažādām vergu nometnēm. Pavisam baigajā gadā komūnisti nomoka, nogalina un aizved verdzībā 34.000 Latvijas iedzīvotāju.
Reklāma
Latviešu tautas 3. atmoda aizsākās 1987. 14. jūnijā, kad brīvības cīnītāju grupa „Helsinki-86” organizēja pirmo masu protesta akciju PSRS, publiski tika pieminētas 1941. gada deportācijas. Lai izjauktu pasākumu, Rīgas pilsētas izpildkomiteja pie pieminekļa sarīkotas riteņbraucēju sacensības. Līdzīga akcija pie Brīvības pieminekļa notika 23. augustā. Milicija piekāva un arestēja demonstrantus. Vairākiem protestu organizētājiem tika atņemta PSRS pilsonība un viņi bija spiesti pamest valsti. Lai novērstu pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 18. novembrī, teritoriju ap pieminekli aplenca milicija. Toreizējais LKP CK Ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs Latvijas Televīzijā draudēja, ka ikviens, kas dosies pie Brīvības pieminekļa Latvijas neatkarības dienā, tiks uzskatīts par ienaidnieku. Kaut arī oficiālajos sabiedrības saziņas līdzekļos protesta akciju dalībnieki tika nomelnoti, tautas atmoda vairs nebija apturama. 1988. gada vasarā par plašu garīgās atmodas pasākumu izvērtās folkloras festivāls „Baltica-88”. Radošo savienību plēnumā 1988. gada jūnijā pirmo reizi izskanēja runas par to, ka PSRS 1940. gadā Latviju ir okupējusi. Baltijas tautu atmodas kulminācija, šķiet, bija 1989. gada 23. augustā, kad visi baltieši – igauņi, latvieši un lietuvieši sadevās rokās, izveidojot simtiem kilometru garu dzīvu cilvēku ķēdi – „Baltijas ceļu”.
1991. gada naktī no 18. uz 19. augustu Maskavā sākās pučs, varu pārņēma Valsts ārkārtējās situācijas komiteja, kas izsludināja ārkārtas stāvokli visā Padomju Savienībā. 19. augusta rīts Latvijā sākās ar nemiera pilniem notikumiem; Rīgā iebrauca krievu tanki, darbu sāka OMON īpašās vienības melnās beretes, virs Latvijas laidās PSRS militārie helikopteri, un latviešos brieda neapmierinātība par pēkšņajiem notikumiem. Tās dienas rītā kompartijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks paziņoja par atbalstu apvērsumam. \"Mēs ar bērniem skatījāmies, kā Rubiks toreiz draudēja izrēķināties ar visiem, kas cīnījās par neatkarību. Raudādami aizdedzām svecīti un noskaitījām Tēvreizi par visiem Latvijas cilvēkiem,\" atmiņā spilgti palikušos notikumus sarunā ar Mēs atceras rīdziniece Rasma Kļimoviča. Viņa pirms piecpadsmit gadiem dzīvoja notikumu epicentrā blakus Doma laukumam. Latvijas Republikas Augstākās Padomes (LRAP) Prezidijs un Ministru padome atbildēja, ka Valsts ārkārtējās situācijas komiteja ir nelikumīgs veidojums, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijā, un aicināja cilvēkus nesadarboties ar nelikumīgiem veidojumiem. LRAP un Ministru padome vērsās pie Latvijas tautas ar aicinājumu sākt nevardarbīgu pretošanos. (šis man vienīgais kuru piedzīvoju, jo tieši 20 Augustā piedzimu, Rīgā)
Tev patiks šie raksti
