18. gs vidū civilizētajā Francijā risinājās notikumi, kuriem būtu grūti ticēt, ja to gaita nebūtu precīzi dokumentēta...
Ževodānas briesmonis32
Langedokas mežos bija apmeties drausmīgs cilvēkēdājs zvērs, kuru iesauca par Ževodānas briesmoni, jo savu pirmo upuri, 14 gadus vecu meiteni, viņš saplosīja Ževodānas provincē. Tas notika 1764. gada pavasarī. Liecinieki aprakstīja dzīvnieku, lielāku par vilku, bet mazāku par lāci, ar rūsganu spalvu un pušķi astes galā, līdzīgi kā lauvam.. No šī brīža dzīvnieka ( kuru vairumā avotu sauc par vilku) uzbrukumi notika gandrīz nepārtraukti.Upuriem bija saplosīta seja un kakls, un bieži vien galva pilnībā atdalīta no ķermeņa. Pēc oficiāliem datiem dzīvnieka zobos gāja bojā ap 100 cilvēku (pamatā sievietes un bērni). Vēl apmēram 30 tika sakosti, bet izdzīvoja.
1765 gada 12 janvārī bariņam bērnu- 13 gadus vecajam Žakam Portefaix un vēl 4 puikām un 2 meitenēm no 9-13 gadu vecumam uzbruka Ževodānas vilks, bet bērni ar akmeņiem un nūjām briesmoni padzina. Tajā pašā dienā vilks nogalināja vietējā iedzīvotāja de Grēza mazo dēlu. Februārī uzbrukumi turpinājās tikpat intensīvi, bet zvēram neveicās- cilvēkiem biežāk izdevās no viņa aizbēgt. Tomēr 1765 gada pavasarī zvērs uzbruka tikpat bieži - katru otro dienu. 5 aprīlī viņš uzbruka četru bērnu grupai un nogalināja viņus visus.
Panika pārņēma ne tikai Langedoku, bet visu Franciju. Labākie karaļvalsts nednieki devās meklēt mežos cilvēkēdāju vilku. Bez rezultātiem. Tad Ludviķis XV ar īpašu ediktu sūtīja uz Langedoku savu galveno mednieku Antuānu de Beauterne. Daudzas nedēļas Beauterne uzstādīja lamatas, ierīkoja slēpņus un beigu beigās 1765 gada septembrī viņa mednieki nošāva neparasti lielu vilku.
Dzīvnieka līķis ar triumfu tika nogādāts Versaļā un izlikts vispārējai apskatei. Baumām par Ževodānas briesmoni pēc karaliskās pavēles tika pielikts punkts.
Bet cilvēki turpināja iet bojā. 1765. gada 2. decembrī zvērs atgriezās, uzbrūkot diviem 7 un 14 gadus veciem bērniem. 10. decembrī vilks sakoda divas sievietes.
Vēl veselus divus gadus briesmonis rija sievietes un bērnus, tikai neviens par to vairs publiski nerunāja, jo, ja ir ziņots visaugstakajā līmenī, ka problēmas nav- nu tad viņas nav.
Ževodānas vilka uzvarētāja lauri tika piešķirti vienkāršam medniekam Žanam Šastelam. 1767. gada 16. maijā zvērs nokoda meitenīti, kura bija viņa radiniece. Šastels gaja pa briesmoņa pēdām 3 dienas, kamēr beigu beigās atrada vilku un nošāva. Šoreiz tas neapšaubāmi bija Ževodānas briesmonis- viņu atpazina aculiecinieki. Arī uzbrukumi vairāk neatkārtojās. No Žana Šastela rokas kritušais zvērs bija ļoti liels un izskatījās vilkam diezgan neparasti.
Viņa aprakstu ir sastādījis Karaliskais notārs Marin ar ārstu de Saugues, Boulanger un d'Agulhon de la Mothe palīdzību. Zvērs tika mērīts un aprakstīts cik vien iespējams precīzi.- 99 cm no galvas augšas līdz astes pamatam (mazāks kā Antuāna de Beauterne nošautais vilks, bet daudz lielāks par parasto vilku), viņam bija neproporcionāli liela galva ar stipri izstieptu purnu un gariem ilkņiem un ļoti garas priekškājas. Ķermeņa aprakstītājiem ļoti interesanta likās acs uzbūve- konkrēti trešā plakstiņa- plānas membrānas, kura varēja nosegt acs ābolu- esamība neparastajam dzīvniekam. Zvēru klāja ļoti bieza, pelēki rūsgana spalva ar dažām tumšām svītrām. Pēc sekcijas zvēra kuņģī atrada meitenes plecu, kura bija gājusi bojā šo notikumu priekšvakarā- tātad nomedītais zvērs tiešām bija cilvēkēdājs. Uz dzīvnieka ķermeņa atrada daudz dažāda vecuma rētu, arī skrotis, kuras tur atradās pēc 1765. gadā izdarītā šaviena.
Tādi ir fakti. Tālāk sākas jautājumi. Pirmkārt- kas tas īsti bija par dzīvnieku- vilks? Kaut kas cits? Kas? Otrkārt, vilki parasti neuzbrūk cilvēkiem vienatnē. Aculiecinieki apraksta, ka tad, kad Žans Šastels tuvojies vilkam, tas pats viņam nācis klāt, gandrīz vai luncinot asti. Kāpēc?
Žans Šastels bija nesabiedrisks cilvēks, dzīvoja nomaļus kopā ar īpašas sugas suņu - molosu baru- kuriem košana, neizdodot ne skaņas bija raksturīga iezīme. Ir uzskats, ka šie suņi ir radušies, krustojoties ar vilkiem. Vai nevarēja būt tā, ka viens kucēns izauga lielāks un ļaunīgakas dabas par pārējiem? Šastels bija īsts mizantrops, varbūt viņš atļāva šim briesmonim medīt cilvēkus? Tomēr, kad mokpilnā nāvē mira viņa radiniece, mednieks nolēma iznīcināt savu rotaļlietu. Viņš visdrīzāk zināja, kur meklēt cilvēkēdāju briesmoni, un viegli viņu nošāva, kad tas metas pretī savam saimniekam. Ir vēl versija, ka Žans Šastels darbojās ne pēc savas gribas, bet izpildot sava saimnieka- marķīza de Sant-Albāna- rīkojumus- viņam bija pustraka cilvēknīdēja slava. Dažas detaļas aculiecinieku stāstījumā liek domāt, ka briesmonis varēja piederēt kaķu,nevis suņu dzimtai. Pēc aculiecinieku stāstiem, zvēram bija gara aste, viņš viegli un graciozi skrēja, upurus sagrāba aiz sejas vai kakla un plosīja ar priekšķepām. Tas ir vairak raksturīgi kaķveidigajiem, nevis suņiem.
Interesanta personība ir arī Antuāns Šastels- Žana Šastela dēls. Daudz ceļojis, bijis alžīriešu pirātu gūstā, ilgus gadus dzīvojis Āfrikā starp iezemiešiem. Arī viņš dzīvoja vientulībā Mon- Mušē kalnā, un veiksmīgi dresēja dažādus dzīvniekus. Medību laikā, kuras rīkoja karaļa mednieks Antuāns de Beauterne, Žana Šastela dēli sarīkoja savā starpā kautiņu de Beauterne klātbūtnē . Karaļa leitnantam tas likās nepiedienīgi, un viņš, ilgi nedomādams, uz trīs mēnešiem aizsūtīja visus trīs Šastelus uz cietumu pārdomāt dzīvi un apgūt pieklājīgu uzvedību. Chastel ģimeni izlaida novembra beigās- laiks no septembra līdz decembrim bija tas periods, kurā briesmoņa uzbrukumu cilvēkiem nebija...De Beauterne un karalis gan to saistīja ar de Beauterne nošauto vilku. Tiklīdz Šasteli bija atbrīvoti no cietuma, uzbrukumi cilvēkiem atsākās. Vai nevarēja būt tā,ka Antuānam Šastelam piederēja kāds dzīvnieks, kuru viņš bija pārvedis no saviem ceļojumiem? Drīz pēc tam, kad Žans Šastels nogalināja noslēpumaino zvēru, Antuāns Šastels pazuda bez vēsts. mistiski noskaņotiem cilvēciņiem Antuāna Šastela pazušana liekas apstiprinājums tam, ka Žans Šastels ar sudraba lodi ir nošāvis savu dēlu- vilkati...Jautājumu visā šajā stāstā ir vairāk, kā atbilžu.
Man, veidojot šo rakstu, nāca prātā kāds 9 miljonus atpakaļ izmiris plēsējs Amphicyon (pēdējais attēls)- bet no kurienes gan viņš varēja uzrasties Francijā ?