Mērķis
Darbības veids ir noteicošais:
Mēs vēlamies atjaunot mūsu sugas galvenās vērtības un apziņu par vidi, izplatot informāciju par jaunāko izpratni tajā, kas mēs patiesībā esam, izmantojot zinātni, dabu un tehnoloģiju (nevis reliģiju, politiku un naudu) kā galvenās vadlīnijas uz mūsu personisko, kā arī visas cilvēku sugas, attīstību gan fiziski, gan garīgi. Galvenās atziņas, kas rodas no šīs izpratnes, ir pastāvīgo attīstības procesā esošo un simbiotisko dabisko likumu elementu nozīme un spēja novērtēt to, kā, padarot šīs zināšanas par pamatiem, veidojot mūsu personiskās un sociālās institūcijas, dzīve uz zemes var un noteikti pārvērtīsies sistēmā, kas nepārtraukti attīstīsies pozitīvā virzienā, un kur negatīvas sociālās sekas, kā sabiedrības noslāņošanās, karš, elitārisms un noziedzīgās darbības ar laiku saruks, un ideālā gadījumā, pilnībā pazudīs no cilvēku uzvedības spektra.
Šādu iespējamību, protams, ir ļoti grūti apsvērt, jo mēs esam iemācīti noziedzību, korupciju un negodīgumu uztvert kā normālas parādības un, ka vienmēr būs cilvēki, kas vēlēsies nodarīt pāri un izmantot citus. Reliģija ir viena no spēcīgākajām šāda domāšanas veida atbalstītājām, jo „mēs un viņi” vai „labie un ļaunie” mentalitāte šo nepareizo pieņēmumu tikai nostiprina.
Patiesībā, mēs dzīvojam sabiedrībā, kas atbalsta nepietiekamību. Rezultātā cilvēkiem ir jāattīsta pašsaglabāšanās instinkti, pat ja tas nozīmē krāpšanu vai zagšanu, lai iegūtu kāroto. Mūsu pētījumi ir noveduši pie secinājuma, ka nepietiekamība ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki uzvedas neadekvāti, kā arī izraisa dažāda veida neirozes. Statistika par narkomāniju, noziedzību un ieslodzījumu ir vedušas pie slēdziena, ka nabadzība un neveselīgi sociālie apstākļi ir ļoti iespaidojuši tos, kas iesaistās šāda veida darbībās. Cilvēki nav slikti vai labi... viņi skrien cauri pastāvīgi mainīgajiem dzīves apstākļiem, kas viņus iespaido. Cilvēka „kvalitāti”(ja tā var teikt), tiešā veidā nosaka tas, kā viņš ticis audzināts, tātad uzskati, kas viņam ir iemācīti.
Šo vienkāršo patiesību cilvēki bieži vien izlaiž domājot, ka sāncensība, mantkārība un korupcija ir „iekodēti” cilvēka uzvedības elementi, tādēļ, mums ir nepieciešami cietumi, policija, tātad arī hierarhiska vadība, lai sabiedrība spētu ar šīm „tendencēm” cīnīties. Tas ir pilnīgi neloģiski un nepareizi.
Pamatā, lai mainītu visu uz labo pusi, ir jāmaina pamata cēlonis. Mūsu pašreizējā „soda” sistēma ir novecojusi, nehumāna un neproduktīva. Kad sērijveida slepkava ir noķerts, liela daļa cilvēku lec augšup un lejup, pieprasot viņa nāvi. Tas ir atmuguriski. Patiesi saprātīga sabiedrība, kas saprot, kas mēs esam un kā rodas mūsu uzskati, censtos izprast iemeslus, kādēļ šis cilvēks ir izdarījis šo noziegumu. Šī informācija tad ceļotu uz izpētes iestādi, kas novērtētu to, kā šādas situācijas novērst ar pienācīgas izglītības palīdzību. Ir laiks pārstāt likt ielāpus. Ir laiks pielietot jaunu sociālu piegājienu, kas ir mūsdienīgs un balstās uz mūsdienu zināšanām. Diemžēl, pagaidām sabiedrība vēl balstās uz novecojušiem, māņticīgiem uzskatiem un risinājumiem.
Ļoti svarīgi ir akcentēt to, ka nav utopijas vai beigu. Pierādījumi rāda, ka visos līmeņos nepārtraukti ar mūsu palīdzību notiek izmaiņas. Tātad, mūsu personiskās katras dienas darbības ir tās, kas veido un uztur sociālās sistēmas, kas pašlaik pastāv. Paradoksāli, bet arī vide iespaido mūsu domāšanu un tādējādi arī pasaules izpratni. Tātad, īstas izmaiņas notiks ne tikai pielāgojot personiskos uzskatus un lēmumus, bet arī nomainot sociālās struktūras, kas tos veido.
Elites varas sistēmas ilgtermiņā maz iespaido tradicionālie protesti vai politiskās kustības. Mums ir jāstrādā gudrāk, nekā to dara šīs „pretošanās kustības” un jāizmanto daudz spēcīgāks ierocis:
Mēs pārstāsim atbalstīt sistēmu, nepārtraukti akcentējot zināšanu, miera, kopības un līdzcietības idejas. Mēs nevaram „cīnīties ar sistēmu”. Naida, dusmu un „kara” mentalitāte nespēj radīt īstas pārmaiņas, jo tā atbalsta tās pašas metodes, ko korumpētās varas sistēmas izmanto, lai saglabātu savu varu jau no sākta gala.
Apjukums un paralīze:
Kad saprotam, ka visas sistēmas vienmēr attīstās un ir nepārtrauktā evolūcijas procesā, ka mēs visi esam simbiozes veidā saistīti ar dabu, viens ar otru, kā arī to, ka esam tik godprātīgi, cik godprātīga ir sabiedrība, kurā dzīvojam, varam novērot, cik sagriezti un nepareizi ir sociālie veidojumi un kā to noturību rada stabilitātes trūkums sabiedrībā. Piemēram, monetārā sistēma ilgi ir uzskatīta par pozitīvu spēku sabiedrībā, jo tā šķietami rada motivāciju un progresu. Patiesībā, monetārā sistēma ir kļuvusi par sašķelšanas un totalitārās varas ieroci. Tā ir izteiktākā „sadali un iekaro” taktika, jo tai pašā pamatā ir pieņēmums, ka:
(1) Mums jācīnās vienam ar otru, lai izdzīvotu.
(2) Cilvēkiem ir nepieciešams šī apbalvojuma „motivācija” lai vispār kaut ko darītu.
Kas attiecas uz pirmo punktu, šis sāncensības raksturs sistēmā garantē korupciju sabiedrībā visos līmeņos, jo pamatā ir mentalitāte „mēs pret viņiem”. Daudzi aizstāv „brīvā tirgus sistēmu”, jo uzskata to par labu esam... bet mūsdienās tā ir korumpēta sliktas politikas, negodīgu priekšrocību, banku izpirkšanu un daudzu citu aspektu dēļ. Viņi domā, ka, ja vien „tīram” brīvajam tirgum tiktu dota iespēja attīstīties, tad viss uzlabotos. Tā nebūt nav, jo tas, ko redzam šodien IR brīvais tirgus visā savā korupcijas un negodīgu priekšrocību krāšņumā. Nekādi likumi nespēs apturēt negodīgu akciju tirgu, slepenas norunas, monopolus, darbaspēka ekspluatāciju, piesārņojumu, plānotu preču nolietojumu un līdzīgas lietas... to arī šī uz sāncensību balstītā sistēma rada, jo tā ir būvēta uz citu ekspluatāciju peļņas gūšanai.
Mums ir jāvirzās prom no šāda veida despotiskām ideoloģijām un jāvirzās uz sistēmu, kas ir „veidota” lai atbalstītu cilvēciskas... nevis piespiest viņus cīnīties vienam ar otru, lai izdzīvotu. Runājot par 2. punktu, šis ir ļoti skumjš un neiedomājami negatīvs veids, kā domāt par cilvēcisku būtni. Pieņemt, ka cilvēku nepieciešams „fiziski motivēt” jeb „piespiest” darīt kaut ko, ir vienkārši absurdi. Padomā par savu bērnību, kad Tev nebija izpratnes par naudu. Tu spēlējies, biji ziņkārīgs, darīji daudz dažādu lietu... kādēļ? Tādēļ, ka vēlējies. Lai nu kā, laikam ejot, mūsu sistēma šo dabisko ziņkārību un pašmotivāciju cilvēkam laupa, jo viņi ir spiesti pieņemt specializēto, pa nozarēm sadalīto un iepriekš norobežoto darba sistēmu, lai izdzīvotu. Tas, savukārt, cilvēkā rada dabisku pretošanos spiestā pienākuma dēļ, tādā veidā mēs nācām klajā ar „darba” un „brīvā laika” sadalījumu. Monetārās sistēmas piekritēji (kas apgalvo, ka tā motivē uz darbību) to neapzinās. Patiesi saprātīgā sabiedrībā, cilvēki sekotu savam aicinājumam un strādātu, lai ieguldītu sabiedrībā nevis tādēļ, ka viņiem par to „maksātu”, bet gan tādēļ, ka viņos ir pietiekami plašs redzesloks, lai saprastu, ka ieguldīšana sabiedrībā palīdz viņam tik pat ļoti, cik visiem citiem. Šī ir augstākas attīstības apziņa, ko vēlamies nodot citiem. Tava atlīdzība par ieguldījumu sabiedrībā ir tās labsajūta... kas, turpretī, uzlabo arī tavu dzīvi.
Paraugoties uz visu no malas, jāsecina, ka mūsu pasauli pašlaik vada maza cilvēku grupa, kas atrodas augstos biznesa un finanšu institūciju amatos, kas pašlaik ir visdominējošākās sabiedrībā. Valdība strādā tandēmā ar banku un korporāciju ietekmi un varu. Tā visa dzīvotspēju uztur nauda, kas, patiesībā, ir tikai ilūzija un kurai pašlaik ir maza loma sabiedrībā un kalpo tikai kā dalīšanas un manipulēšanas instruments sociālajām organizācijām, kas garantē elitārismu, noziedzību, karu un sabiedrības noslāņošanos.
Tai pat laikā, indivīdiem tiek mācīts, ka būt „pareiziem” rada viņos vērtību. Būšanai „pareizam” ir tieši saistīta ar sabiedrībā dominējošajām vērtībām. Tādējādi, tie, kas pieņem un atbalsta sociālās sistēmas uzskatus, tiek uztverti par „normāliem”, kamēr tie, kas tai iebilst, tiek dēvēti par „nenormāliem” vai pat „kaitējošiem”. Ja runa iet par unikālas sociālās tradīcijas dogmu vai arī vienošanos ar vispasaules reliģiju, tas viss balstās uz vienu un to pašu: Intelektuālo materiālismu.
Kad mēs saprotam, ka zināšanas, tātad mūsu institūcijas, ir pakļautas nemitīgām izmaiņām, kļūst skaidrs, ka jebkura uzskatu sistēma, kas ir pārliecināta, ka „zina” visu, bez iespējamas mainīties, ir zaudējusi jēgu. Reliģija balstoties uz ticību, ir šāda veida maldu līdere, jo tā bieži vien uzsver pilnīgu pārliecību par to, kā radusies cilvēce, ko zināt pastāvīgi mainīgā visumā nav iespējams. Bez tam, tik pat bīstami, cik bīstamas ir šīs izveidotās varas struktūras, ir cilvēki, kas ir pilnībā pārliecināti par šo statisko izpratni... tā kļūstot par: „sevis ieceltie status quo sargātāji”. Tas attiecas uz jebkuru sistēmu, jo īpaši politisko, finansiālo un reliģisko sistēmu. Kad cilvēku identitāte kļūst saistīta ar valsts, reliģijas vai biznesa ētikas doktrīnām, šim cilvēkam ir ļoti grūti mainīties, jo viņa vai viņas identitāte ir apvienojusies ar ideoloģiju, kas viņam ir bijusi uzspiesta.
Tādējādi, pēc viņu domām, viņi attīsta institūcijas doktrīnu, tikai lai uzturētu savu godaprātu.
Mums jāpārrauj šis cikls, jo tas ne tikai paralizē mūsu attīstību kā indivīdiem, bet kā sabiedrībai kopumā.
