Tasmānijas velns!! Diezgan atbaidošs nosaukums, bet vai tā ir lasi zemāk!!
Skatoties 2. video ietektu tumbas pagriezt biškuci klusak ;)
WildAnimal. Tasmānijas velns8
30
0
Tasmānijas velns tiek uzskatīts par nežēlīgāko dzīvnieku starp dzīvajiem! Daudzi, kas savām acīm skatījuši šo dzīvnieku, vienā balsī apgalvo, ka diez vai ir redzēts vēl kāds tik riebīgs un traks radījums kā šis somainais velns. Viņa ļaunums nekad nepierimstot un dusmas uzliesmojot par katru nenozīmīgāko sīkumu. Nebrīvē pat pie labākās aprūpes velns nezaudējot savas rakstura īpašības un nekad nesadraudzējoties ar cilvēku, kurš viņu baro. Gluži pretēji, velns bez liekas domāšanas uzbrūkot savam kopējam un visām citām būtnēm, kas uzdrošinājušās pietuvoties krātiņam. Un, ja vien rodas kaut mazākā iespēja izbēgt – tā tiek izmantota.
Esot pat gadījumi, kad velns ar stipro žokļu palīdzību pārgrauž krātiņa restītes! Šeit, lūk, parādoties neizmērojamais ļaunums, uz ko vienīgi šis dzīvnieks esot spējīgs! Un velna pārdabisko, ļaunīgo balsi neesot iespējams aizmirst nekad! Bet, lai arī cik asinis stindzinošas un atbaidošas (pēc mūsu ausu domām) skaņas tas izdotu, pastāv iespēja, ka pašam velnam tā liekas pati skaistākā skaņa pasaulē. Kas gan mēs tādi esam, lai tiesātu? Un kurš savvaļā dzimis dzīvnieks gan gribētu savu ierasto dzīvi nomainīt pret šauru krātiņu?
Reklāma
Pazīmes
Šim pasaules lielākajam gaļēdājam-somainim ir drukns ķermenis ar relatīvi lielu, platu galvu un īsu, druknu, konusveidīgu asti, kas klāta matiem. Kājas īsas, līkas, visas vienāda garuma. Kažoks lielākoties ir pilnīgi melns, bet astes apvidū un uz krūtīm bieži ir balti plankumi. Baltie laukumi kalpo kā marķieris, kā individuālas atšķirības zīmes; to izvietojums un izmēri stipri variē. Ausis īsas, no ārpuses klātas matiem, iekšpusē - gludas, rozā krāsā, bet dusmās tās kļūst tumšāk sarkanas. Deguns kails, melnā krāsā, pie pamatnes brūns. Lūpas klātas daudzām kārpiņām, tām apkārt garas ūsas.
Ķermeņa izmērs variē atkarībā no diētas un dzīves vietas (50-75 cm). Tēviņi parasti ir lielāki par mātītēm. Pieaudzis tēviņš sver līdz 12 kg. Vispār šis dzīvnieks atgādina nelielu lāci. Vienīgā atšķirība ir soma. Tā izskatās pēc pakavveidīgas ādas krokas, kuras atvere vērsta uz dzīvnieka dibengalu.
Izpalatība
Velni kādreiz bija sastopami visā Austrālijas kontinentā, bet mūsdienās - vienīgi Tasmānijas salās. Domājams, velni no kontinenta izzuduši apmēram pirms 600 gadiem, pirms vēl Austrāliju bija kolonizējuši eiropieši. Aborigēni Austrālijā ieveda dingo, kuri, iespējams, izspieda velnus no kontinenta. Cita versija velna izzušanai ir brikšņu iznīcināšanai Austrālijas austrumos, kur bija galvenie izplatības areāli.Mūsdienās velni savvaļā daudz izplatīti Tasmānijas ziemeļu, austrumu un centrālajos apgabalos, kur zemnieki nodarbojas, piemēram, ar aitkopību, tādejādi netieši nodrošinot velnus ar barību - maitām. Savvaļā Tasmānijas velnu iespējams ieraudzīt lauku ainavā un tuksnesīgos apgabalos. Labākais novērošanas laiks ir dažas stundas pēc saulrieta.
Barošanās
Tasmānijas velnam ir vieni no spēcīgākajiem žokļiem visā dzīvnieku valstī. Tamdēļ tie spēj apēst pilnīgi visu no sava upura. Reiz novēroja veselu ģimenīti mielojamies ar zirgu – pāri palika vienīgi galvaskauss un aste. Bet, ja velns atrod nobrauktu dzīvnieku, tiek apēsts viss, ieskaitot kaulus, kažoku un kājas.
Tasmānijas velns galvenokārt ir maitēdājs un ēd visu, kas ir pieejams. Un piedevām tam visam, Tasmānijas velns ir spējīgs apēst arī savu jaunāko sugas brāli!
Reklāma
Uzvedība
Tasmānijas velns ir tipisks nakts dzīvnieks. Dienas laikā tas slēpjas midzenī vai mežu biezoknī, jo no saules gaismas baidās tik pat ļoti, cik mūszemes pūces. Gaisma, domājams, dzīvniekam izraisa sāpes, jo nebrīvē novērots – iznests gaismā, tas zibenīgi meklē pašu tumšāko vietu krātiņā, nikni rūc, aizgriežas prom no gaismas avota un ar priekškājām cenšas apklāt acis. Tasmānijas velns ir ļoti tīrīgs, bieži laiza un pieglauž kažoku, dievina mazgāties. Purniņu dzīvnieks mazgā vienlaicīgi ar abām priekšējām ķepām, līdzīgi kā kaķis.
Daudz dzirdēts par velna šaušalīgo uzvedību nebrīvē.Tomēr Talune Dabas parkā dzīvo divi Tasmānijas velni Fie un Fum, kurus drīkstot pat aiztikt. Tas apgāž visu iepriekš teikto. Izrādās, pieradināt dzīvnieku neesot nemaz tik grūti, vienkārši vajagot lielu vēlēšanos un prasmi, un tad ķerties pie darba. Varot pieradināt pat pieaugušus velnus, kas dzimuši savvaļā. Daži dzīvnieki kļūstot tik paklausīgi, ka ļauj sevi noglāstīt.
Vairošanās
Velni parasti pārojas martā. Šajā periodā dzīvnieks vispār neēd. Mazuļi piedzimst aprīlī (grūtniecība ilgst 21 dienu). Piedzimst vairāki, parasti trīs līdz pieci, apmēram 12mm gari (rīsa grauda lieluma) mazuļi, kurus māte pārnēsā somā. Somā ir četri zīdekļi. Tātad tajā būtu vietas četriem mazuļiem. Tomēr gadās, ka piedzimst pat piecdesmit velnēni, un tad norit īpaši spraiga cīņa par dzīvību, jo izdzīvos tikai tie, kuri iegūs mātes pienu un spēs normāli attīstīties. Katrs mazulis, cieši piestiprinājies pupam, somā pavada četrus mēnešus. Pēc tam tie izrāpjas no somas un tiek atstāti atsevišķā migā – bieži vien tukšā, izpuvušā stumbrā. Piecu vai sešu mēnešu vecumā mazuļi tiek pilnībā atšķirti no krūts, vēlu decembrī tie pamet māti un sāk patstāvīgu dzīvi biezoknī. Domājams, velni sāk pāroties, kad sasniedz divu gadu vecumu. Mūža ilgums ir septiņi līdz astoņi gadi.
Tev patiks šie raksti
