Vissīstākā inde - pārtika.11

Vācija, 1914. - 1918. gads

Pārtikas trūkums Pirmā pasaules kara laikā piespieda vāciešus būt radošiem, gādājot izejvielas. Daudzi aizstājējprodukti bija oficiāli atzīti, bet melnā tirgus darboņi gāja vēl tālāk: piemēram, kafiju gatavoja no ozolzīlēm un garšas uzlabošanai tai pievienoja maķenīt darvas. Ar sviesta trūkumu pārtikas viltotāji tika galā, kausējot grauzēju, kraukļu un pat tarakānu (?) taukus. Uz brīdi, kad beidzās pipari, blēži savēla pelnus mazās lodītē, kas izskatījās pēc īstas mantas. Tādējādi vācieši, pašiem nezinot, varēja baudīt šķēli rudzu maizes bez rudziem, kurai uzziesti kāmju tauki un pārkaisīti pelni.

Vācija, 1487. gads

Vīna ražošana vienmēr bijis sarežģīts process, bet viduslaikos bija gandrīz neiespējami iegūt tik sausu vai saldu vīnu, cik nepieciešams. No otras puses, vīndari kopš neatminamiem laikiem ir pratuši uzlabot sliktu vīnu. Āfrikāņi nereti padarīja vīnu maigāku ar ģipša kristāliem, grieķi pievienoja nedaudz marmora putekļu, dzintaru vai sālsūdeni, bet romieši skarbāka gadagājuma vīnus padarīja nedaudz saldākus ar svinu. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tādējādi var izskaidrot faktu, kāpēc romiešu augstmaņiem bija grūtības ar pēcnācēju radīšanu - svins ietekmē auglību.

Ulmā (Vācijā) pieņēma likumu, kas noteica, ka ikviens kroga īpašnieks ir atbildīgs par vīna tīrību un nav pievienojis vielas no varasiestāžu sastādītā melnā saraksta. Tiesa, ignorējot šo likumu, bija iespējams nopelnīt daudz naudas, jo varasiestādēm reti bija tehniski iespējams pierādīt viltojumu un vīnam pievienotās veselībai kaitīgās vielas. No otras puses, ja cilvēki pec vīna dzeršanas krogā saslima, sods bija bargs. Ja kroga īpašnieku pieķēra viltošanā, viņam bija jāmaksā soda nauda un jāizlej vīna kloāka pilsētas iedzīvotāju acu priekšā. Kad vācu ķīmiķis Eberhards Gokels pierādīja, ka svins ir indīgs, pieņēma bargāku likumu, kurš paredzēja pat nāvessodu.

Čikāga, 1906. gads

Rakstnieks Aptons Sinklērs 1906. gadā izdeva grāmatu "Džungļi" par apstākļiem, kādi valdīja Čikāges bēdīgi slavenajā lopkautuvju rajonā Pekingtaunā. Kā apstiprina aculiecinieki, grāmatā rakstītais lielākoties atbildi patiesībai: "Tur bija gaļa, kas gulējusi uz grīdas netīrumos un zāģu skaidās, kur strādnieki gājuši un spļāvuši neskaitāmas reizes. Tur bija gaļa, ko glabāja kaudzēs telpās, kur no nesalāpītā jumta lija ūdens un skraidelēja tūkstošiem žurku. Produktu noliktavās bija tumss, taču varēja saskatīt, ka gaļu klāj žurku mēsli. Gaļa tika pārvietota ar ķerrām, un strādnieki, kuri tās stūma, pat pat pamanījuši līdzās gaļai žurkas, nevīžoja tās izņemt ārā.

ASV, 1858. gads

Amerikas pienotavu labo slavu pamatīgi aptraipīja piena skandāls 1858. gadā. Ņujorka jau bija kļuvusi par lielu, lai govis varētu vienkārši nepieskatītas izlaist ganīties laukā, un viskija magnātam Bredišam Džonsonam ienāca prātā kāda doma. Karsto graudu putru, kas palika pāri pēc viskija ražošanas, viņš varēja izbarot kūtī stāvošajām govīm. Tādējādi nebija jārūpējas ne par barības iegādi, ne arī par ražošanas blakusprodukta aizvešanu. Tātad Džonsona 13 000 govju, kuras bija sabāztas pārpildītās kūtīs pie Hudzonas upes, baroja ar viskija putru. Jau no sākta gala visai novārgušie lopi tagad sāka dot dvakojošu pienu. Tas bija tik plāns, ka no ta nevarēja pagatavot ne sviestu, ne sieru. Taču Džonsons neuzskatīja to par lielu problēmu. Viņš atšķaidīja pienu ar ūdeni, kas piešķīra tam zilganu nokrāsu. Pēc tam rūpnieks lika pienu iebiezināt at miltiem, padarīt to saldāku ar burkānu sulu un ar krāsvielu iekrāsto nedaudz dzeltenīgāku. Tajā laikā Ņujorkas graustu rajonu nabadzīgie iedzīvotāji lielākoties nenojauta ko nelāgu. Pārējie pirka labi izreklamēto "lauku" pienu, kas nāca no "veselīgām lauku gotiņām". Patiesībā lielpilsētas un ar viskija putru barotie lopi bija nemitīgā žvingulī, tiem krita ārā zobi un metās lieli augoņi. Taču cieta ne tikai lopi. Kā rakstīja laikraksts "The New York Times", sliktais piens bija vainīgs pie tā, ka puse no togad mirušajiem Ņujorkas iedzīvotājiem bija bērni, kas jaunāki par pieciem gadiem.

Lielbritānija, 18. gadsimts

Londonas maiznieki bieži vien lika lietā izdomu, lai maksimāli nopelnītu, bet minimāli tērētu savos izstrādājumos miltus. Laiku pa laikam viņi mīklā pievienoja gan krītu, gan kaļķi, gan kaulu miltus. Lai padarītu maizi baltāku, tai pievienoja alaunu. Alauns sastopams amlumīnija kālija sulfāta, un, lai to iegūtu, izmantoja kādu viegli pieejamu sārmainu šķīdumu, piemēram, urīnu. Stāsta, ka melnā tirgus darboņi braukājuši pa pilsētu un lielās mucās vākuši urīnu no nabadzīgo kvartāliem.

Kuba un Puertoiki, 1898. gads

"Tā izskatījās labi, bet smakoja pēc cilvēka līķa, kas piebazts ar formaldehīdu," - tā amerikāņu majors H.V. Deilijs raksturoja konservēto gaļu, kuru viņa karavīriem izsniedza spāņu un amerikāņu kara laikā. Gaļa bija cīpslaina un pārlieta ar konservējamo līdzekli, lai nesabojātos karadarbības norises vietās - Kubas un Peurtoriko siltajā klimatā, Deilijs pat bija redzējis kādu gaļas gabalu, kurš atradās saulē trīs dienas, bet nemainīja nedz krāsu, nedz sabojājās. Iepriekšējos ASV karos armija veda sev līdzi ganāmpulku, kas nodrošināja ar svaigu gaļu vajadzīgajā brīdī. Taču 19. gadsimta 90. gados Čikāga kļuvusi par milzīgu pārtikas pārstrādes industrijas centru, te tika ražots miljoniem kārbu ar lētu gaļu. Tās derīguma termiņu pagarināja ar spēcīgiem un bīstamiem konservantiem. Fabrikas īpašnieks Alberts Hellers šādu rīcību aizstāvēja ar apgalvojumu, ka formaldehīds ir derīgs, jo nepieļauj cilvēku inficēšanos ar holeru caur piena produktiem. Tomēr, kā izrādījās, tas nebija nekaitīgi, jo slimo un mirušo skaitu vairoja ne tikai malārija un dzeltenais drudzis, bet arī "balzamētā" gaļa, kā karavīri to dēvēja. Tūkstošiem vīri nespēja cīnīties caurejas dēļ.