Ginesa rekords - Vislielākā slepkava pasaules vēsturē
Pēc Ginesa rekordu grāmatas, visasiņainākais maniaks cilvēces vēsturē nav ne Džeks Uzšķērdējs, ne kāds cits sērijslepkava. Visnežēlīgākā bende ir sieviete - grāfiene Elizabete Batorija. 17.gs. veiktajā izmeklēšanā atklājās, ka viņa nogalinājusi 650 jaunavu.
Laulības ar turku biedu
Elizabete Batorija un Ferencs Nadašdi salaulājās 1575. gadā – viņai bija 15 gadu, līgavainim – 20. Kāzās piedalījās aptuveni 4500 viesu. Pēc laulībām jaunā sieva paturēja savu uzvārdu, jo Batoriju dzimta bija daudz varenāka par vīra ģimeni. Elizabetes pūrs bija tik iespaidīgs, ka jaunajam vīram prātā nenāca apstrīdēt viņas jaunavas godu. Un viņam tas pat nebija īpaši svarīgi – pāris gadu pēc kāzām Nadašdi tika iecelts par ungāru armijas ģenerāli, devās karagājienos pret Osmaņu impērijas iebrucējiem un mājās parādījās epizodiski. Pēc laulībām Elizabete gandrīz visu laiku dzīvoja vīra īpašumā – Čahtices pilī, tagadējā Slovākijā. Nadašdi bija nežēlīgs karavadonis un no turkiem iemantoja iesauku Melnais beks – par bekiem jeb bejiem turki sauca vadoņus. Nadašdi kļuva slavens ar sagūstīto turku masu slepkavībām: viņš parasti izvēlējās lēnu soda veidu, lai gūstekņi ilgāk mocītos. Viņa kavalēristiem pie zirgu segliem nereti kūļājās nocirstas turku galvas. Uzskata, ka Nadašdi apmācījis sievu nepaklausīgo kalpu sodīšanā. Tomēr paša kalpi nav turki, un Elizabetes pārlieku lielā cietsirdība viņam nepatika. Aizejot karā, viņš parasti lūdza draugus pieskatīt sievu. Grāfiene baidījās no vīra, tāpēc viņa dzīves laikā savas sadistiskās tieksmes centās ierobežot.
Pilskundzes baisais galms
Jau mēnesi pēc vīra nāves Elizabete ieradās Vīnē, šokējot karalisko galmu. Taču sabiedriskās izklaides nespēja konkurēt ar viņas maniakālajām izpriecām, kurām visparocīgākā vieta izrādījās Čahtice. Tur viņa izveidoja baisu galmu no vairākiem kalpotājiem, kas ar baudu izpildīja viņas slepkavnieciskās vēlmes. Asiņainajos eksperimentos piedalījās kalpone Dorko jeb Doroteja Senteša, kura līdz kāzām bija apkalpojusi arī kundzes meitu Annu; Ilona Jo, kas kundzei kalpoja desmit gadu, būdama arī viņas bērnu aukle; āksts Fiko jeb Janošs Uivari, kas bija punduris un drīz kļuva par galveno spīdzinātāju; tuvējā meža ragana Anna Darvūlija, kas kundzi apmācīja burvestībās un asins rituālos. Tieši Darvūlija esot mācījusi Elizabetei, kā risināt novecošanas problēmu, kas kundzi padarīja gluži traku. Viņa teikusi, ka jaunības atgūšanai nepieciešamas nevainīgu jaunavu asinis. Leģenda vēsta, ka Elizabete to izdomājusi pati pēc kāda gadījuma ar kalponi, kurai viņa iesitusi par matu neveiklu ķemmēšanu. Kalponei no pārsistā deguna vai lūpas izsprāgušas asinis un trāpījušas kundzei uz rokas. Pēc noslaucīšanas āda tajā vietā kļuvusi gaišāka. Tad grāfiene nolēmusi, ka viņai vismaz reizi nedēļā jāpeldas jaunavu asiņu vannā. Grūti pateikt, kad Elizabete pārkāpa robežu, kas cilvēku šķir no zvēra, taču jauniņās kalpones pilī pazuda tik ātri, ka grāfienes palīgiem regulāri nācās vervēt citas no apkārtnes zemnieku ģimenēm, piesolot labi apmaksātu darbu pilī. Taču, kad paklīda baumas par baismīgiem kliedzieniem pilī un kad mežmalā uzradās daudz svaigi raktu kapu, bet suņi izkašņāja pavirši apglabātu sieviešu mirstīgās atliekas, vietējie kļuva piesardzīgi. Tad grāfiene pievērsās zemākas kārtas muižnieku atvasēm – viņu vecāki tika pierunāti sūtīt meitenes pie Elizabetes it kā apgūt galma etiķeti. 1609. gadā tika sapulcētas 25 jaunavas, bet pēc pāris nedēļām dzīvas bija palikušas tikai divas, kuras grāfiene apsūdzēja skolasbiedreņu noslepkavošanā dārglietu dēļ un inscenēja viņu pašnāvību. Galu galā asiņainajai grāfienei nācās pievērsties pat jaunavu laupīšanai.
Kā notika baisās slepkavības?
Desmit gadu laikā Čahticē slepkavošanas mehānisms bija izstrādāts līdz sīkumiem. Kad meitenes ieradās pilī, grāfiene ieradās viņas apskatīt. Viņa atlasīja pašas skaistākās, bet pārējās nosūtīja strādāt. Izvēlētās jaunavas tika novestas pagrabā, kur Ilona un Dorko tūlīt sāka viņas sist, durstīt ar adatām un plosīt ar knaiblēm. Meiteņu kliedzienu uzbudināta, grāfiene pati metās spīdzināšanā. Elizabetei sagādāja baudu upuru sišana līdz nāvei vai izkropļošana; viņas slimajai fantāzijai nebija robežu. Sevišķi viņu tracināja asinis; lai gan grāfiene tās nedzēra un par vampīru viņu tiešā nozīmē nevar uzskatīt, taču pusdzīvām meitenēm parasti tika pārgrieztas vēnas un asinis iztecinātas īpašos traukos. Iespējams, viņa tiešām tās izmantoja peldēm. Asiņainajai grāfienei bija vesela spīdzināšanas rīku kolekcija: naži, knaibles, spīles, zāģi, adatas utt. Viņas iemīļotākās rotaļlietas bija dzelzs jaunava un īpašs būris. Dzelzs jaunava, kas tikusi pasūtīta Presburgā, bija cilvēka auguma doba figūra no koka vai dzelzs ar asiem dzelzs pīķiem iekšpusē. Kad tās iekšienē ievietoja upuri un jaunavu aizvēra, pīķi caurdūra miesu. Savukārt zemajā un šaurajā būrī, kurā nevarēja ne izslieties, ne apsēsties, upuris tika valstīts šurpu turpu pa dzelkšņiem. Atliek pabrīnīties, kā Elizabetei tik daudzus gadus izdevās netraucētai veikt savus briesmu darbus, vēl jo vairāk tāpēc, ka apkārtnē arvien vairāk izplatījās runas. Iemesls tam varētu būt Elizabetes ļoti augstais stāvoklis, jo viņai bija radinieki arī karaliskajās aprindās. Tiesa, jau laikā no 1602. līdz 1604. gadam vietējais luterāņu mācītājs, kuram grāfiene pavēlēja slepus apbedīt noasiņojušus meiteņu līķus, sajuta ko nelāgu un sūdzējās ungāru parlamentā. Taču tikai pēc sešiem gadiem Hābsburgu jaunieceltais Ungārijas karalis Mātjāšs II deva pavēli Ungārijas palatīnam jeb premjerministram Djordam Turzo izmeklēt šo lietu. Elizabetes brālēns Djords bija septiņus gadus jaunāks par viņu. 1610. gada martā viņš pavēlēja diviem notāriem sākt liecību vākšanu pret grāfieni.
Sods - Iemūrēta tumsā un pamestībā
Pēc aresta Elizabeti dzīvu iemūrēja pašas pils tornī – 1611. gada pavasarī meistari aizmūrēja visus logus un durvis, atstājot tikai nelielas spraugas ventilācijai un ēdiena pasniegšanai. Katrā no pils četriem stūriem uzslēja karātavas – kā apliecinājumu, ka pilī dzīvo uz nāvi notiesāta persona. Mātjāšs II tomēr nelikās mierā un lūdza Turzo turpināt liecību vākšanu pret grāfieni. 1610. un 1611. gadā liecināja aptuveni 300 cilvēku, tostarp grāfienes radinieki, kam viņas noziedzīgā uzvedība nebija noslēpums. Elizabete Batorija savās kapenēs – tumsā, stindzinošā aukstumā, pusbadā – pavadīja gandrīz četrus gadus. Viņa neko nenožēloja un neko nelūdza. 1614. gada augustā, aptuveni nedēļu pēc savas 54. dzimšanas dienas, viņa tika atrasta mirusi. Sargs bija ievērojis, ka ēdiens vairākas dienas nav aiztikts, un ielūkojies pa durvju spraugu. “Nomira pēkšņi, bez krucifiksa un gaismas,” rakstīja kāds viņas nāves liecinieks. “Tajā dienā bija slikts laiks, briesmīgs vējš, it kā ragana būtu mirusi.” Grāfieni sākumā apbedīja Čahtices baznīcā, taču ciemata iedzīvotāji pret to strikti iebilda un viņas mirstīgās atliekas pārvietoja uz dzimto pusi Ečedu, kur tās guldītas Batoriju dzimtas kapenēs.
Neviens skaidri nevarēja pateikt upuru kopējo skaitu. Taču kāds liecinieks minēja grāmatu, kurā Batorija uzskaitījusi mocekļus, kopskaitā vairāk nekā 650 personu. Šo grāfienes dienasgrāmatu esot atradis Turzo, un, iespējams, tā mūsdienās glabājas Ungārijas valsts arhīvā Budapeštā. Tajā esot atrodami aptuveni šādi ieraksti – “Nr. 169, maza auguma” vai “Nr. 302, ar melniem matiem”, jo vārdus grāfiene neuzskatīja par vajadzīgu iegaumēt. Tomēr neviena no ungāru varām gadsimtiem ilgi nav uzdrošinājusies šo dokumentu publiskot.
/ Pārņem šausmas iedomājoties, kā tas viss patiesībā notika un ka nebija neviens, kas šīs šausmas laicīgi apturētu un novērstu. /
