Viņi spēlēja līdz nāvei...44

Šiem muzikantiem nebija pilnīgi nekādu privilēģiju, salīdzinot ar zemāko klašu pasažieriem. Ņujorkā pie izkāpšanas viņiem arī nāktos iziet imigrācijas pārbaudi, uzrādot 50 dolārus, lai pierādītu, ka viņi nav trūcīgi cilvēki un drīkst uzturēties ASV . Tā kā puiši vēl bija tikai savā karjeras sākumā, viņiem šos 50 dolārus nācās aizņemties no saviem radiem un tuviniekiem, jo pašiem šādas naudas nebija. Bet muzicēšana uz Titānika bija katra mūziķa lielākais sapnis.

Daudzi par to nezina bet patiesībā šis orķestris uz Titānika muzicēja divās grupās. 5 cilvēki muzicēja 1. klases ēdamistabā, bet pārējie trīs – Café Parisien restorānā, katra spēlējot pilnīgi atšķirīgu repertuāru. Liktenīgajā naktī, jūtot, ka kaut kas ar kuģi īsti nav kārtībā, abi orķestri beidzot apvienojās, lai pirmo reizi uzspēlētu uz Titānika kopā. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri metās glābšanas laivu virzienā, šie astoņi palika savā vietā un turpināja spēlēt, nomierinot palikušos un ar likteni samierinājušos pasažierus, cik vien ilgi tas bija iespējams. Viņiem neviens to nelika darīt, tā bija viņu brīvprātīga izvēle, darīt to ko viņiem patīk, pat ja tas bija pēdējais, ko viņi izdarīja savā mūžā.

Viņi varonīgi gāja bojā, bet ar to vēl nebeidzas viss viņu stāsts. Nekaunīgā kārtā pēc traģēdijas tā vietā, lai sērotu kopā ar bojāgājušo tuviniekiem, “C.W.&F.N. Black” visiem orķestra dalībnieku tuviniekiem izsūtīja rēķinus par speciālajām aģentūras uzšuvēm un pogām uz uniformas, kuras bija zudušas okeāna dzelmē.

Tuvinieki ar to nesamierinājās un iesūdzēja tiesā apdrošināšanas kompāniju, kura atteica izmaksāt tuviniekiem kompensāciju, kura pienācās visiem kuģa apkalpes locekļiem. Diemžēl tiesa nebija pielūdzama un visi dokumenti norādīja, ka visi orķestra dalībnieki bija parasti 2. klases pasažieri, kuriem nekādas kompensācijas nepienākas. Tā nu viņu tuvinieki bija zaudējuši savus dēlus, brāļus, vīrus un labus draugus, bet viņu dzīvībai cenas praktiski nebija un viss tika aizmirsts. Vismaz uz kādu laiku, jo, redzot šādu apdrošināšanas kompāniju bezkaunību, Ņujorkas cilvēki veica vērienīgu kampaņu, kuras laikā apmaiņā pret orķestra plakātu savāca diezgan iespaidīgus ziedojumus, kuri vēlāk arī tika sadalīti starp bojāgājušo orķestra dalībnieku tuviniekiem.

Runājot par dalībniekiem atsevišķi, viņu personību apraksts ir vēl viens garš stāsts, bet zināms ir tas, ka tas nebija draugu veidots orķestris. Vēl jo vairāk, tas bija internacionāls:

Volless Hārtlijs - Kolne (Lielbritānija)

Teodors Ronalds Breilijs - Londona (Lielbritānija)

 Rožē Marī Brikū - Lille (Francija)

 Džons Frederiks Klārks - Liverpūle (Lielbritānija)

Lovs Hjūms - Damfrija (Lielbritānija)

Džordžs Aleksandrs Krins - Lježa (Beļģija)

Persijs Korneliuss Teilors - Londona (Lielbritānija)

Džons Veslijs Vudvords - Hedingtona (Lielbritānija)

Visvairāk tiek runāts par orķestra līderi, 33 gadus veco Vollesu Hārtliju. Viņš pirms došanās ceļā bija saderinājies un tāpat kā pārējiem orķestra dalībniekiem Titānikam vajadzēja kļūt par viņa jaunās, gaišākās dzīves sākumu, jo uz šāda kuģa iegūtie kontakti noteikti būtu zelta vērtē. Diemžēl tam nebija lemts notikt un viņa dzīves plāni un sapņi nogrima okeāna dzelmē kopā ar nenogremdējamo laineri.

Viņa līķis tika atrasts netālu no Ņūfaundlendas dažas nedēļas pēc traģēdijas un viņš ir vienīgais orķestra dalībnieks, kura mirstīgās atliekas tika atrastas un pienācīgi apbedītas. Uz viņa kapakmens dzimtajā Kolnē, Lankanšīrā virs vijoles ir iegravēta viņa mīļākās dziesmas “Nearer My God to Thee” rindiņa…