Šajā rakstā būs ilustrēts apkopojums par vikingiem. Nedaudz par to kas viņi ir? Vārda "vikingi" izcelsme nav īsti skaidra - vēstures literatūrā jēdziena “vikings” visai loģiskā etimoloģija visbiežāk tiek atvasināta no darbības vārda vīkj — “pagriezties, izvairīties”. Tā tika nosaukti ziemeļnieki (normaņi), vai skandināvi. Vikingi, tāpat kā vairums citu agrāko vai vēlāko gadsimtu piejūras reģionu iedzīvotāji, nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Tomēr, vikingi Eiropas attīstībā nospēlēja savdabīgu, lai gan īslaicīgu lomu (800.-1050.). Šī loma bija divējāda. Sākotnēji vikingi savu jūras braukšanas prieku arvien vairāk papildināja ar laupīšanu. Tomēr drīz tie atrada ienesīgu tirdzniecības ceļu no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem, kuru vairākus gadsimtus pirms viņiem kontrolēja goti. Vikingi nekavējoties sāka izmantot radušos iespēju organizēt plašu tirdzniecību, jeb runājot mūsdienu valodā — preču tranzītu. Taču šodien ne jau par izcelsmi būs stāsts, bet gan par navigāciju.
Vikingu navigācija8
Daudzus gadu desmitus cilvēki ir mēģinājuši noteikt, kādā veidā vikingiem izdevies veik ilgstošus jūras braucienus. Kā zināms, šiem pārgalvīgajiem skandināvu jūrasbraucējiem ar viņu sarežģīti manevrējamajiem kuģiem (drakariem), nesagādāja īpašas grūtības pārvarēt aptuveni 3000 km lielu attālumu no Norvēģijas krastiem līdz Grenlandei, nenovirzoties no kursa, taisnā līnijā.
Arī nemaz jau nerunājot par to, ka tieši vikingi Leifa Ēriksona vadībā vikingus uzskatīja par pirmajiem zināmākajiem Amerikas atklājējiem.
Jūrniekiem nācās paļauties uz debesu spēkiem - orientējoties pēc saules, mēness un zvaigznēm, bet tikai ziemeļu ūdeņi neatšķīrās ar maigu klimatu un saulainu laiku, mākoņi un migla bija visparastākā parādība. Kādā veidā vikingiem izdevās orientēties šādos apstākļos?
Šāds jautājums bez atbildes bija mīkla līdz 1948.gadam, iekams netika atrasts Unartoka leģendārais disks - kompass, kurš saskaņā ar sāgām, kopā ar kādu solstenen, maģisku saules kristālu, kalpoja par galveno ziemeļu jūrasbraucēju navigācijas instrumentu. Taču šāds atklājums uzdeva vairāk jautājumu, nekā atbilžu.
Mūsdienu ēras vikingu piezīmēs, daudz vēlīnākos rakstu avotos var sastapt pieminējumus par precīzu kompasu, kurš karotājiem - ceļotājiem ļāva noteikt kuģu kustības virzienu jebkuros laika apstākļos. Un, kas te īpašs, jūs vaicāsiet.
Tomēr agrīnajiem viduslaikiem tādas iespējas līdzinājās burvestībām. Orientēties atklātā jūrā, neredzot debesu spīdekļus, un uz to laiku eksistējošai navigācijai, bija praktiski neiespējami. Tomēr vikingiem, kurus IX - XI gadsimtos uzskatīja par ķeceriem, tas izdevās ar apskaužamu veiksmi.
Kāds bija šis vikingu kompass un kā tas darbojās? Diska fragments no Grenlandes fjorda Unartoka pētniekiem ļāva noteikt, ka vikingu kompass pēc savas būtības bija sarežģīts saules pulkstenis pulkstenis ar iedļām, un gravējumu, kas atbilda gnomona (saules pulksteņa centrālās mēlītes) ēnas trajektorijām visas dienas garumā vasaras saulgriežos un cauru gadu. Saskaņā ar eksperimentālajiem datiem, kurus Budapeštas Otvosas universitātes pētnieks Gabors Horvats ieguva pēc šī artefakta atrašanas, ierīces precizitāte bija visai augsta.
Ja disku saulainā laikā noliek konkrētā pozīcijā - tā, lai gnomona ēna sakristu ar atbilstošo rievojumu - var orientēties uz debespusēm tikai ar ne vairāk kā 4 grādu novirzi. Tiesa, hOrvata darbos izdarīts labojums par to, ka Unartoka disks visefektīvākais ir laika periodā no maija līdz septembrim un tikai 61 platuma grādos. Iespējams, kompass tika izmantots tikai vasaras laikā, kad vikingi devās ceļoumos, un nodrošināja daudz precīzāku navigāciju ceļā no Skandināvijas uz Grenlandi caur Ziemeļatlantijas okeānu - visbiežākajā un garākajā maršrutā atklātos ūdeņos.
Patiesība par vikingu mistiskā akmens izmantošanu navigācijā ilgu laiku tika apsāubīta. Skeptiķi uzskatīja, ka "saules akmens" bija parasts magnētisks dzelzs gabals, bet gaisma un starojums, un saules parādīšanās no mākoņiem - tikai teicēju izdomājums.
Taču vēl 1696.gadā bija uzskats par to, ka "saules akmens" jāmeklē starp kristāliem, kuriem piemīt polarizējošas īpašības, izvirzīja daņu arhelogs Torkilds Ramskou. Viņa teoriju apstiprina "Sāga par Olafu Svēto" teksts, kas fiksēts XIII gadsimta slavenajā skandināvu sāgā. (attēlā: Īslendes špats).
Tev patiks šie raksti
