Vārda "vikingi" izcelsme nav īsti skaidra - vēstures literatūrā jēdziena “vikings” visai loģiskā etimoloģija visbiežāk tiek atvasināta no darbības vārda vīkj — “pagriezties, izvairīties” Tā tika nosaukti ziemeļnieki (normaņi), vai skandināvi.
Vikingu laikmetu, jeb skandināvu pāreju no barbarisma uz valstiskumu vikingu ekspansijas aspektā, jāiedala vismaz trijos visai atšķirīgos periodos:
agrais vikingu laikmets (laiks no 793. līdz 891. gadam) — neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām (šis etaps beidzās ar vikingu sagrāvi pie Lōvanē 891. gadā), asinsradniecības un novadniecības morāles laiks;
vidējais vikingu laikmets (laiks no 891. līdz 980. gadam) — ārējās ekspansijas panīkums, valstu veidošanās un iekšējās cīņas par varu Skandināvijā, valsts veidošanās, sabiedrības noslāņošanās;
vēlais vikingu laikmets (laiks no 980. līdz 1066. gadam) - skandināvu karalistu savstarpējā cīņa, “brīvo karadraudžu” izzušana un “konungu-vikingu” ekspansija.
Vikingi ticēja pagānu dieviem. Augstākais dievs bija Odins, Tors bija karotāju dievs, bet Freija rūpējās par tīrumiem, pļavām un mājlopiem. Ap 1000. gadu Ziemeļvalstīs tika pieņemta kristīgā ticība.
