Zvaniņu sākuma vēsture ved mūs no bronzas laikmeta. Zinātnieki bij atraduši zvaniņus un zvārguļus starp sadzīves priekšmetiem daudzās pasaules tautās; eģiptiešu, izreiliešu, etrusku, skifu, romiešu, grieķju, kīniešu.
Daudzi zinātnieki par zvaniņa dzimteni uzskata Kīnu, no kurienes pa zīda ceļu tie nonāca Eiropā. Pierādījums: tieši Kīnā parādījās pirmā bronzas liešana, un tieši tur tika atrasti pirmie zvaniņi 23 - 11gadsimtā pirms mūsu ēras, 4.5 - 6 cm un lielāki.
Lietoja tos ļoti dažādi: šuva pie drēbēm kāra kaklos zirgiem un citiem dzīvniekiem kā amuletus ( aizdzīt ļaunos garus ), pielietoja kara cīņjas, svētnīcās dieva pilūksnei, dažādās ceremonijās un rituālos. Ap 5 gadsimtu pirms mūsu ēras aizraušanās ar zvaniņu muzicēšanu bij tik liela ka bij nepieciešami veseli zvaniņu komplekti.
Bet ir arī sastopams literatūrā apgalvojums ka vecākais zvaniņš kurš atrodoties Britānijas muzejā Assīrijas zvaniņš Salmanasara ll (860 - 824 gads pirms mūsu ēras ) atrastais izrakumu laikā Ninevijas pils vārtu priekšā .
Egiptieši lietoja zvaniņus rituālos, veltītajos svētkos dievam Osirisam.
Romieši zvaniņus izmantoja priekš kalpotāju un vergu pieaicināšanas, kara signāliem, tautas salasīšani sabiedriskajām sapulcēm, upurēšanas laikā un ar zvaniņiem rotāja kara ratus triumfatoru goda braucienos . Senajā Romā zvaniņš kalpoja tāpat par signālu puzdienlaikā laistīt karstās saules svelmē uzkaitētās ielas
