"Gaidāms stiprs lietus, nekas ārkārtējs," 1900.gada 8.septembra rītā apgalvo Galvestonas galvenais meteorologs Īzaks Klains. Tūliņ pēc tam pār pilsētu brāžas viesuļvētra. Ielas applūst, pa gaisu lido ēku atlūzas, mājas sabrūk, bet Klains joprojām atsakās izziņot, ka draud nāves briesmas. Viņa rīcības dēļ iet bojā vairāk nekā 8000 cilvēku.
Viena meteorologa nolaidība - vairāk nekā 8000 bojāgājušo14
194
8
19.gadsimtā Galvestona bija viena no lielākajām un plaukstošākajām Teksasas pilsētām. Pilsētu 1816.gadā dibināja franču pirāts Luī-Mišels Aurī, kurš vēlējās uzbūvēt komerciālo un militāro ostu, kas atbalstītu Meksikas Republikas cīņu pret Spāniju. 1825.gadā pabeigtā osta drīz kļuva par vissvarīgāko Teksasā. Daudzi bagāti industriālisti ieguldīja pilsētas attīstībā un tā turpināja plaukt arī nākamajās desmitgadēs.
Diemžēl, 1900.gadā Galvestonas zelta ērai pienāca gals, kad to skāra nāvējošākā dabas katastrofa ASV vēsturē. Sekas varēja nebūt tik traģiskas, ja vien pilsētas galvenais meteorologs būtu pilsētniekus laicīgi brīdinājis par tuvojošos katastrofu.
1900.gadā, pilsētas galvenais meteorologs Īzaks Klains ir 38 gadus vecs un jau ilgi strādā par meteorologu, pēdējos divus gadus viņš ir ASV Meteoroloģiskā biroja (USA Weather Bureau) stacijas priekšnieks Galvestonā. Dienu pirms viesuļvētra sasniedza Galvestonu, Klains saņēma telegrammu no ASV Meteoroloģiskā biroja galvenās pārvaldes ēkas Vašingtonā, kurā brīdināts par spēkā pieņemošos vētru Meksikas līcī, kas virzās uz ziemeļrietumiem. Katastrofas dienas rītā, Klains iziet no mājas un jūt tik agram rītam neraksturīgo tveici, kā arī pamana, ka viļņi, kas tuvojas krastam nav tādi kā parasti. Tie slīd šurp neparasti lēni, un triecas krastā ar smagu dunoņu. Taču Klainu nekas nesatrauc. Galvestonai nebija arī aizsargdambja, pret kura būvēšanu viņš reiz bija iebildis. Viņš bija pārliecināts, ka pilsētai plūdu draudi nekad nedraudēs. "Ļaudis, kuri apgalvo, ka Galvestonai var tikt nodarīti nopietni postījumi, ir nejēgas un absurdu apgalvojumu upuri," Klains reiz apgalvoja. "Nē, satraukumam nav nekāda pamata."
Pirmais, kurš saprot tuvojošās briesmas un ceļ trauksmi ir meteorologs-amatieris Semjuels Jangs. Viņš visu nedēļu novērojis laikapstākļu pārmaiņas un pētījis laikapstākļu kartes. Viņš uzkavējās jūrmalā tikai īsu brīdi un uzreiz visu redz un saprot. Jangs ir pārliecināts, ka pilsētai tuvojas viesuļvētra, tādēļ viņš steidzas brīdināt savu sievu, kas kopā ar bērniem bija izbraukusi no pilsētas, bet tagad tajā atgriezās ar vilcienu. Viņš nosūta sievai telegrammu, lai tā izkāpj Sanantonio, jo Galvestonā gaidāma spēcīga vētra. Telegramma sasniedz Janga sievu un viņa paklausa, ar savām zināšanām Jangs izglāba savu ģimeni.
Reklāma
Tajā pašā rītā, nekompetentais meteorologs Īzaks Klains vietējā avīzē "Galveston News" publicē savu prognozi "Teksasas austrumu daļā sestdien gaidāms lietus, stiprs ziemeļu vējš; svētdien -lietus, pēc tam pamazām noskaidrosies." Tikmēr, satrauktais Semjuels Jangs steidzas uz meteostaciju, kur viņš jau agrāk bija biežs viesis un karšu zīmētajam pārliecināts paziņo, ka viņaprāt no līča tuvojas viesuļvētra. Tobrīd Īzaks Klains vēl nebija ieradies darbā.
Īsi pēc pulksten 12:00 vējš jau ir gana spēcīgs, lai sagāztu blakus meteostacijai esošo kafejnīcu. Klains tagad ir darbā un to redz, taču viņš joprojām nevēlas aktīvi rīkoties. Viņš nedara neko. Netiek brīdināta ne policija, ne visvairāk apdraudēto pilsētas daļu iedzīvotāji. Viņš pat nepaceļ orkāna brīdinājuma karogu. Īzaks Klains zina - ja viņš brīdinās par briesmām, kamēr nebūs par to stingri pārliecināts, tas var kaitēt viņa meteorologa karjerai. Turklāt viņam nebija nekādu datu, ar ko pierādīt Meteoroloģiskā biroja pārvaldes priekšniekam Vašingtonā, ka patiešām tuvojas orkāns. Viņš uzskata, ka bez sava priekšnieka atļaujas par orkānu brīdinājumu izplatīt nedrīkst. Orkāns ir sasniedzis Galvestonu, bet pilsēta tam ir pilnīgi negatava.
Klains dodas mājās, bet pilsētu iznīcina vējš un plūdi. Arī viņam pašam šajā vētrā nācās cīnīties par izdzīvošanu, jo vējš sagrāva viņa māju. Klainam izdevās izdzīvot, bet viņā sievai, kura bija mātes cerībās, gan ne. Kad 1900.gada 9.septembra rītā uzlēca saule un viesuļvētra bija aizbrāzusies tālāk, Galvestonā valdīja šausmīgs klusums. Visas ielas bija pilnas ar ūdenī peldošiem līķiem, to bija tik daudz, ka līķi tika sakrauti rindās uz veikalu letēm.
Pilsētas tēvi saprata, ka var izcelties epidēmijas, tāpēc organizēja apbedīšanas komandas, kam vajadzēja nekavējoties aprakt mirušos, nemaz negaidot, kad tuvinieki tos atpazīs. Taču šo uzdevumu nevarēja paveikt laikus, jo līķu bija pārāk daudz. Tādēļ varasiestāžu vadītāji pieņēma lēmumu mirušos iemest jūrā. Līķus vāca vaļējos ratos un veda uz ostu, kur ar tiem piekrāva liellaivu. Bojāgājušo iedzīvotāju mirstīgās atliekas aptina ar dzelzs ķēdēm vai piesēja tiem dažādus smagumus un labu gabalu no krasta izmeta jūrā. Šo darbu veica piespiedu kārtā sapulcināti afroamerikāņi, un tas notika lielā steigā. Vēlāk kļuva skaidrs, ka steiga bijusi pārāk liela. Daudzi līķi nebija pietiekami noslogoti, tapēc jau nākamajā dienā viļņi tos izskaloja krastā. Pēc tam pilsētas valde pieņēma lēmumu: visus līķus sadedzināt.
Reklāma
Izpostītā Galvestona.
Pēc Galvestonas katastrofas Īzaks Klains bija sarežģītā situācijā. Ar savām aplamajām laika prognozēm galvenais meteorologs bija pievīlis pilsētnieku uzticību, un viņu varēja vainot daudzu cilvēku nāvē. Tāpēc Īzaks Klains nolēma melot. Savā oficiālajā atskaitē viņš, piemēram, rakstīja, ka "laikus un plaši tika izplatīts brīdinājums par gaidāmo vētru." Tālāk Klains apgalvoja, ka ar savu brīdinājumu izglābis 12 000 cilvēku dzīvību. Tomēr viņam neizdevās pārliecināt gluži visus. Laikraksta "Houston Daily Post" ievadrakstā bija teikts: "ASV Meteoroloģiskā biroja bezjēdzība vēl nekad nebija redzama tik skaidri kā aizvadītajā piektdienā un sestdienā, kad Teksasas dienvidu daļas iedzīvotāji nesaņēma nekādu brīdinājumu par gaidāmo orkānu." ASV Meteoroloģiskais birojs publicēja garu taisnošanās rakstu, kurā biroja priekšnieks Viliss Mūrs apgalvoja: "Piektdienas rītā Galvestonā bija pacelts vētras brīdinājuma signālkarogs, un vēl pēc dažām stundām to aizstāja orkāna brīdinājuma karogs." Tālāk biroja direktors klāstīja savas fantāzijas par Īzaka Klaina varonību: "Kad bija pārtrūkuši pēdejie sakari ar ārpasauli, viņš, spītējot viesuļvētras niknumam un putojošiem jūras viļņiem, devās pie tālruņa, kas atradās tilta galā, lai nosūtītu pēdējo ziņojumu no pilsētas, ko tobrīd postīja stihija." Meteorologi nesaņēma nekādu sodu, jo prese nevēlējās pētīt šo lietu. Tāpēc arī Īzaka Klaina nolaidība atklājās tikai nesen.
Tev patiks šie raksti
