Dzemdes kūpināšana, āķi un kratīšanās uz kāpnēm - neiedomājamas medicīnas metodes tumšajos vidulaikos.
Viduslaiku ginekoloģija30
1361
1
Viduslaiku periodā piedzimt par sievieti bija sevišķi bīstami.
Pieklājības normas neļāva vairumam vīrieškārtas ārstu dziedēt sievietes, kuras mocīja kāda reproduktīvā vai seksuāla rakstura slimība. Tas gan nebija tik ļauni kā izklausās, jo viduslaiku mediķu metodes bija mazefektīvas un visbiežāk līdzinājās spīdzināšanai. Sieviešu ārstēšanu uzticēja vecmātēm un dziedniecēm. Protams, arī viņu metodes nebija daudz labākas par ārstu izvēlētajām. Drīzāk gan šokējošas. Dažas gan bija vienkārši nekaitīgi uzjautrinošas. Lai vai kā – nedaudzi viduslaiku paņēmieni ir izturējuši laika pārbaudi un tiek lietoti pat šodien.
Dažādos laikos dziednieces un vecmātes tika vajātas savu metožu dēļ un atstumtas no sabiedrības abortu veikšanas dēļ. Pat tika pakārtas un dedzinātas kā raganas. Beigās mediķi šīs sievietes apņēmīgi atgrūda no ārstniecības, jo saprata, ka dzemdniecība un ginekoloģija pamatīgi uzlabotu ārstu ienākumus.
Vairums viduslaiku ārstu sekoja Hipokrāta tūkstošgadīgajām metodēm. Hipokrāts bija uzrakstījis par sieviešu medicīnu un ir pavisam skaidrs,ka tur nebija ne miņas no uz pierādījumiem balstītas zinātnes. Pat ne rūpes par pacientes izjūtām.
Hipokrāts par aborta izraisīšanu: „Sestajā grūtniecības dienā sievietei jāveic augsti palēcieni, ar kājām skarot pēcpusi. Pēc septītā lēciena sēkla izkritīs kopā ar recekli.” Jāpiebilst, ka dižais mediķis neminēja, kā noteikt, vai sieviete ir tieši 6 dienas kā grūta. Ieteikumi dzemdību veicināšanai?
Sievieti tika ieteikts skriet augšup un lejup pa kāpnēm. Vai piesiet sevi pie kāpnēm un kādām tās spēcīgi un strauji jākrata. Vēl – jāguļ gultā, kamēr pārējie atkārtoti gultu paceļ un nosviež atpakaļ.
Vai tiešām jābrīnās, kādēļ sievietes labāk izvēlējās vērsties pie dziedniecēm un vecmātēm?
Reklāma
Par laimi, viduslaikos izglītības līmenis beidzot pieauga un rakstītais vārds bija saprotams arī citiem cilvēkiem, nevis tikai reliģiskās sabiedrības pārstāvjiem. Tā rezultātā pat tikušas publicētas vairākas pašpalīdzības rokasgrāmatas sievietēm. Dažas saturēja patiešām dīvainu informāciju.
Viena no populārākajām bija detalizēts ginekoloģisks apraksts, kas iekļāva pat tādus padomus, kas mācīja sievietei, kā panākt, lai izstaipīta maksts sarautos ciešāka un savam kavalierim dāma varētu tēlot neskartu jaunavu. Nodaļas beigās bija arī skaistumkopšanas padomiņu krātuve un instrukcijas krunciņu samazināšanai (cerams, ka uz sejas).
Lai nu kā – kamēr modernā medicīna uztraucas par to, vai grūtniecei netrūkst uzturvielu un vitamīnu, viduslaiku vecmātes nomāca citi jautājumi..
Tika uzskatīts, ka, ja grūtniece lamājas, tad bērns piedzims kropls.
Tāpat cilvēki ticēja, ka jebkas, kas satraucis grūtnieci ietekmē nedzimušo bērnu – piemēram, ja sieviete redzējusi kroplu cilvēku, tad bērnam piedzimstot būs tādas pašas kroplības, bet, ja suns palecas un sabiedē, tad bērnam būšot suņa kājas. Tieši šādu iemeslu dēļ viduslaikos grūtnieces maksimāli norobežoja no pārējās pasaules. Vislielākos uztraukumus izraisīja diennakts tumšais laiks – ja gaidībās esošā ieraudzīs mēnesi,tad bērns būs mēnessērdzīgs vai arī jucis.
Viduslaiku dzemdību tehniskais nodrošinājums, protams, bija ļoti vājš, tomēr bija ierīces, kas paredzētas procesa atvieglošanai – piemēram, dzemdību krēsls. Pirmās šīs iekārtas lietošanas liecības atrodamas pat senajā Ēģiptē.
Krēsls ļauj sievietei dzemdēt atrodoties sēdus stāvoklī, tādējādi bērns ar gravitācijas spēku tiek spiests uz leju – šāda pozīcija sievietei bija daudz ērtāka, nekā guļus stāvoklis. Nereti vecmātes asistente no aizmugures apskāva dzemdējošās sievietes vēderu un kontrakciju laikā saspieda to ar rokām , lai paātrinātu procesu. Arī mūsdienu slimnīcās šādi krēsli parasti ir pieejami.
Ja bērns bija iestrēdzis vai atradās nepareizā guļā, tad vecmāte ar roku mēģināja bērnu no iekšpuses pagriezt. Ja tas neizdevās, tad bērnu raustīja, līdz izmežģīja roku/ kāju,lai izrautu no dzemdes. Ja tas neizdevās, tad sāka griezt nost pa ķermeņa daļai. Ja arī tas nelīdzēja, tad pārpalikušo ķeksēja ārā ar āķiem un nažiem.
Jāpiebilst, ka viduslaikos ķeizargriezienu veica tikai jau mirušai sievietei, jo dzīva sieviete to nepārciestu.
Ja grūtniecei neiznāca placenta, tad vecmāte visbiežāk to ar nagiem plēsa ārā no sievietes dzemdes. Ja šī metode nedeva rezultātu, tad placenta mēģināja izkūpināt no mitekļa. Dzemdētāju nosēdināja atpakaļ uz krēsla un zem viņas palika trauku ar saberztiem kazas ragiem un nagiem, ko aizdedzināja, izraisot pamatīgu dūmu mākoni. Dūmu mutulis kūpēja tieši zem izmocītās sievietes, līdz placenta izslīdēja. Protams, patiesībā, ne jau dūmi to paveica, bet gravitācija un muskulatūra.
Viduslaikos plaši izplatīts bija uzskats, ka histēriju sievietēm izraisa pārāk augstu novietota dzemde. Ņemot vēra vēl vienu populāru pieņēmumu, ka dzemde reaģē uz smaržu, tad problēmas risinājums bijis vienkāršs – sievietes ģenitāliju tuvumā bija jānoliek kas jauki smaržojošs un dzemde laimīgi migrēšot uz leju smaržas virzienā kā zoss uz dienvidiem. Tāpat derēja nejauku smaku likšana pie nāsīm, lai dzemde bēgtu zemāk.
Nereti viens no slimību ārstēšanas līdzekļiem tika minēts sekss. Tā gan bija problēma jaunām dāmām un mūķenēm, jo viņām tika pieteikts, lai sadzīvo ar problēmu, nevis iet dakterēties pie pirmā eksemplāra ar funkcionējošu aparātu.
Kā panākt, lai piedzimst vēlama dzimuma bērns? Elementary – ja vēlies dēlu, tad jāizkaltē zaķu vai cūku mātes vulva un dzemde, jāsamaļ pulverī, jāiemaisa vīnā un jāiedzer pirms seksa. Ja vēlies meitu, tad tas pats jāizdara ar dzīvnieka sēkliniekiem.
Tev patiks šie raksti
Cilvēki pat ticēja, ka lai izvairītos no saslimšanas ar mēri, jāguļ kopā ar vistu.
