Pasaules vēsture ir pilna ar traģēdijām, un šajā rakstā par cilvēkiem, kuri bija liecinieki dažām no tām un vēlāk pastāstīja pasaulei par redzēto.
Vēsturisku traģēdiju aculiecinieku stāsti par pieredzēto10
Sanfrancisko zemestrīce.
1906. gada 17. aprīlī nedaudz pāri pulksten pieciem no rīta postoša zemestrīce sagrāva Sanfrancisko. Zemestrīces stiprums bija 8,3 balles pēc Rihtera skalas. Milzu ugunsgrēks, kas tai sekoja, pilsētu iznīcināja. Gāze, kas izplūda no sadragātajiem vadiem, četras dienas baroja uguni, līdz 90 procentu pilsētas bija nodeguši un liesmas beidzot noplaka. Rakstnieks Džeks Londons, kurš tobrīd atradās savā rančo, nekavējoties sēdās zirgam mugurā un traucās uz pilsētu, kur visu nakti pavadīja aprakstot postījumus.
"Sanfrancisko vairs nav! No pilsētas pāri palikušas vairs tikai atmiņas. Tās industriālais rajons ir pilnībā iznīcināts. Viss biznesa rajons ir nolīdzināts līdz ar zemi. Fabrikas un noliktavas, lielie veikali, viesnīcas, greznās bagātnieku savrupmājas - nekas no tā visa vairs nav manāms. Ir atlikušas vienīgi šauras dzīvojamo māju joslas vietā, kas kādreiz bija Sanfrancisko piepilsētas.
Zemestrīce sākās trešdien no rīta, ceturksni pāri pieciem. Minūti vēlāk jau parādījās liesmas. Ugunsgrēki izcēlās ducī dažu kvartālu, strādnieku geto un fabrikās uz dienvidiem no Mārketstrītas. Zemestrīce bez pūlēm iznīcināja šo divdesmitā gadsimta pilsētu ar visiem tās tehnoloģiskajiem sasniegumiem. Ielas bija kā izvagotas, tajās vīdēja gruvešu kaudzes. Tērauda sliedes bija izlocījušās dīvaini groteskos, zemei perpendikulāros un paralēlos lenķos. Tālruņu un telegrāfa sistēmas bija sagrautas, tāpat arī maģistrālie ūdensvadi. Visus ģeniālos cilvēku izgudrojumus un drošības ierīces izsita no ierindas nieka trīsdesmit sekunžu ilga Zemes garozas drebēšana. Trešdienas pēcusdienā, tikai divpadsmit stundu pēc zemestrīces, puse pilsētas centrālās daļas jau bija pazudusi. Tajā laikā es milzu ugunsgrēku vēroju no līča. Laiks bija ļoti mierīgs, nejuta ne mazāko vēsmiņu. Tomēr gaiss no visām debespusēm spēcīgā plūsmā plūda uz pilsētu.
Karstuma dēļ gaiss cēlās augšup. Tādēļ vējš, pakļaujoties vilkmei ar neredzētu spēku triecās pret bojāejai lemto pilsētu. Uguns pati veidoja milzīgu skursteni, kas gāja cauri atmosfērai. Absolūti mierīgais laiks ilga vairākas diennaktis, taču liesmu tuvumā vēja stiprums gandrīz sasniedza vētras apmērus - tik spēcīga bija vilkme. Trešdiena naktī aizgāja bojā viss pilsētas centrs. Dāsni pielietojot dinamītu, daudzas Sanfrancisko lepnākās celtnes pārvērta drupās cilvēks pats, taču liesmu vareno skrējienu tomēr nebija iespējams apturēt. Reizi pa reizei ugunsdzēsējiem izdevās ugunu apvaldīt, taču liesmas ikreiz no jauna izlauza sev ceļu no sāniem vai aizmugures, pārvēršot sūri grūti izcīnīto uzvaru sakāvē. Ap pulksten astoņiem trešdienas vakarā es šķērsoju Savienības laukumu. Tas bija pilns bēgļu. Tūkstoši bija nolikušies turpat zālē. Valdība bija likusi uzsliet teltis. Pusdivos naktī Savienības laukumu no trim pusēm jau ieskāva liesmas. Ceturtā puse, kur atradās Sv. Franciska viesnīca, vēl bija neskarta. Taču pēc stundas arī šī ēka bija vienās liesmās. Tagad laukums bija gluži tukšs, vien lielie koferu kalni liecinājam ka tikai pirms dažām stundām šeit bija bijis pilns ar cilvēkiem.
Savienības laukumā es redzēju kādu vīru, kurš solīja tūkstoš dolāru par zirgu pāri. Viņš stāvēja līdzās ratiem, kuros bija iekrauta vesela grēda koferu, no vairākām viesnīcām. Rati bija aizvilkti līdz laukumam, kuru uzskatīja par drošu vietu, un tad zirgus izjūdza. Tagad liesmas plosījās tepat līdzās.
Šajā pašā vietā es mēģināju pierunāt kādu vīru, lai tas bēgtu uz drošāku vietu. Liesmu jūra bija viņam jau pavisam tuvu. Tas bija vecs vīrs, kurš pārvietojās izmantojot kruķus. Viņš teica: "Šodien ir mana dzimšanas diena. Vakar vakarā man piederēja trisdesmit tūkstoši dolāru. Es nopirku piecas pudeles vīna, vairākas gardas zivis un citus labumus savām dzimšanas dienas vakariņām. Vakariņas man pagāja secen, un šie kruķi ir viss, kas man pieder." Es pārliecināju veco vīru par milzīgajām briesmām, kādās viņš atradās, un palīdzēju viņam tikt projām. Pēc stundas es pa gabalu redzēju, ka rati ar visiem koferiem stāv ielas vidū un, jautri sprakšķēdami, deg pilnās liesmās.
Ceturksni pāri pieciem ceturtdienas rītā, tikai diennakti pēc zemestrīces, es sēdēju uz kādas savrupmājas kāpnēm Nobhillā. Man līdzās sēdēja japāņi, itālieši, ķīnieši un melnie - kosmopolītiska cietušo grupa uz pilsētas vraka. Visapkārt slējās greznas savrupmājas, kas piedrēja tiem, kuri savu milzu bagātību bija ieguvuši zelta raktuvēs četrdesmit devītajā gadā. No austrumiem uz rietumiem nepielūdzami tuvojās divas uguns sienas. Kopā ar mājas īpašnieku es iegāju mājā. Viņš bija mierīgs un viesmīlīgs. "Vakar no rīta," viņš teica, "man piederēja sešsimt tukstoši dolāru. Šorīt man ir atlikusi tikai šī māja. Un pēc stundas ceturkšņa tās vairs nebūs." Viņš norādīja uz lielu skapi. "Te ir manas sievas porcelāna kolekcija. Paklājs, uz kura mēs stāvam ir dāvana. Tas maksā tukstoš piecsimt dolāru. Izmēģiniet klavieres, ieklausieties to skaņā. Tādu nav daudz. Mums nav zirgu. Pēc piecpadsmit minūtēm liesmas būs klāt."
Ārpusē liesmas jau bija piezagušās vecajai Marka Hopkinsa savrupmājai, kas bija īsta pils. Karavīri atkāpās, liekot bēgļiem iet pa priekšu. No visām pusēm bija dzirdama uguns ŗūkoņa, brūkošu mūru skaņa un dinamīta izraisītie sprādzieni. Es izsteidzos no mājas. Dūmu aizsegā mēģināja ataust diena, bija jūtama vārga, spocīga gaisma. Tikai vienu reizi saule izlauzās cauri dūmu vāliem. Tā bija asinssarkana un četreiz mazāka kā parasti. Pats dūmu paklājs, no apakšas raugoties, bija rozā krāsā, kurā reizēm ievibrējās mēļas nianses. Pakāpeniski tas kļuva gaišsārti violets, dzeltens un pelēcīgi brūns. Saule vairs nebija redzama. Tāda atausa otrā dien izpostītajā Sanfrancisko."
Džeks Londons (1876-1916) bija amerikāņu rakstnieks, viens no pirmajiem, kurš dienišķo iztiku pelnīja, rakstot avīzēm un žurnāliem, kas 20. gadsimta sākumā strauji attīstījās. Pasaules slavu Džeks Londons ieguva ar romāniem "Senču asiņu balss" un "Baltais Ilknis". Rakstnieks mira 1916. gadā no nieru mazspējas.
Sprādziens uz tvaikoņa SS Great Eastern.
Milzīgais tvaikonis "Great Eastern" bija viens no varenākajiem inženiertehniskajiem sasniegumiem 19. gadsimta vidū. Taču kuģi vajāja nelaimes. Divas dienas pēc iziešanas tā pirmajā reisā - 1859. gada 9. spetembrī - pie Heistingsas Anglijas dienvidos notika katastrofa - uzsprāga viens tvaika katls. Tobrīd kurtuvē atradās desmit kurinātāji. Puse, karsto tvaiku applaucēti, uzreiz aizgāja bojā, pārējie apkalpes locekļi bija smagi cietuši. Uz kuģa bija arī britu žurnālists Džordžs Augusts Sala, kurš kļuva par liecinieku traģēdjiai.
"Mēs tikko bijām nobaudījuši pusdienas. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri sešiem, un mēs atradāmies pie Heistingsas aptuveni septiņas jūdzes no krasta. Lielākā daļa pasažieru jau bija pabeiguši maltīti un uzkāpuši uz klāja. Dāmas, kā allaž bija devušās atpakaļ uz saviem buduāriem. Ēdamzāle stāvēja gandrīz tukša, aplicis tikai neliels pulciņš jautru viesu, kas labi pazina cits citu un bija sapulcējušies ap ļoti populāro direktoru Ingrema kungu. Šis kungs stāvēja, uzlicis roku dēlam uz pleca, un - ne bez zināmas apmierinātības - klausījās. Kāds daiļrunīgs draugs plaši aprakstīja Ingrema kunga lieliskās īpašības un par godu viņam uzsauca tostu. Visi piecēlās kājās un pacēla glāzes; runātāja runas plūdi apsīka. Pēkšņi atskanēja liela sprādziena dārds, kam sekoja spēcīgi satricinājumi. Mēs ēdamzālē izdzirdējām griezīgu blīkšķi. Ne gluži kā pērkona dārdu, bet pamatīgu gan - itin kā tur būtu jaušama kāda pretestība. Pēc tam sekoja ripojošas, klaudzošas, rībošas skaņas, itin kā mums pretim pa klāju veltos lielgabala lodes. Rīboņai sekoja šķindoņa, kad sašķīda salona jumta logi. Lejup gāzās koka un dzelzs atlūzas, ko pavadīja biezs pulverī sašķīdušā stikla mākonis. Manas drēbes parklājās ar šo stikla pulveri, un drīz tas nogūla arī matos un uzacīs. Man gribējās uzskriet augšā uz klāja un jautāt: "Kas noticis?" Šis dārds izklausījās varenāks par sprādzienu. Es drīzāk iedomājos, ka notikusi sadursme vai nokritis viens no milzīgajiem kravas celtņiem, nevis nograndis sprādziens. Taču vīrietis man blakus iesaucās: "Katls uzgājis gaisā!"
Uzkāpis uz klāja, es sākumā redzēju tikai vienu biezu tvaika mākoni, kas mutuļiem vēlās mums pretī. Taču tad es ieraudzīju, ka tālāk uz klāja kāds atritina šļūteni. Pēc īsa mirkļa bariņš vīru jau bija satvēruši šļūteni un vilka to sev līdzi. Pūta diezgan stiprs vējš, un, kad tvaiki man tuvumā izklīda, skatam atklājās īsti grēku plūdi: tur gulēja koka šķēpeles, apzeltījuma fragmenti, skaistu tapešu strēmeles un saplēsti purpura krāsas aizkari.
Vairāki kungi darīja, ko spēja, lai apbrīnojamā veidā palīdzētu pasažieriem nokļūt kuģa pakaļgalā, jo bija skaidrs, ka briesmas uzglūn priekšgalā, kur visu aizsedza biezs tvaika mākonis. Tie bija dūmi, kas sajaukušies ar tvaiku, un es nodomāju, ka kuģis laikam deg. Kad šurp skrēja apkalpe un pasažieri, es dzirdēju, kā viņi kliedz: "Ugunsgrēks! Katli! Palīgkatls uzsprādzis!" Tacu apkārt varēja manīt vairāk jautājumu un atbilžu, nevis izbīļa pazīmju. Šķita, ka uz klāja valda izbrīns un ziņkāre, un pasažieru vidū nebija ne mazākās panikas.
Katastrofas sekas drīz atklājās visā to bēdīgajā pilnībā. Cits pēc cita, balstoties uz savu biedru pleciem, viņu rokās vai paši klibodami, mums garām aizgāja tie nelaimīgie ļaudis, kas bija apdedzinājušies lejā kurtuvē. Vienam no viņiem seja vairs neizskatījās pēc cilvēka sejas, bet gluži vienkārši pēc jēlas gaļas gabala. Citam vēdērā bija tik briesmīgs ievainojums, ka izrautajā caurumā varētu iebāzt divas plaukstas, un viņa apakšveļas stērbeles bija ielipušas ceptajā miesā. Vēl kādam bija nodegušas bikses. Abas kājas, kailas no ciskām uz leju, klāja viens vienīgs liels apdegums, un tikai šur tur karājās pa gabaliņam miesas vai ādas. Kad darbabiedri pacēla kādu citu vīrieti, no viņa rokām nomaucās āda un izskatījās, ka viņš uzvilcis pāri sarkanu cimdu. Arī sašķīdušie stikli izraisīja nopietnus ievainojumus, daudzi bija sagriezušies, bet dīvainā kārtā neviens nebija lauzis kaulus. Dažus ievainotos pārņēma histērija, viņi gulēja un izmisīgi raudāja. Aiznesti uz slimnieku istabu vai kajīti, daži cieta tik briesmīgas sāpes, ka viņus - cik iespējams, piesardzīgi un saudzīgi - vajadzēja turēt piespiestus pie gultas. Viņu sāpes mēģināja remdēt ar linsēklu eļļu un kokvilnas apsējiem, ko bieži mainīja.
Kad es nokāpu uz kāda apakšējā klāja, tas līdzinājās "Covent Garden Theatre" interjeram pēc ugunsgrēka 1856. gadā. Visas lāvas, kajītes, gaiteņi un kāpnes (atskaitot galvenās kāpnes) bija pazudušas. Vairs nebija ne kajītes, kurā dzīvoju ar saviem draugiem. Tā bija uzsprāgusi kopā ar visām pārējām kajītēm šajā kuģa daļā. Vēlāk pa vidu šai katastrofai atrada mugursomu, kas piederēja kādam korespondentam, taču abi mani draugi zaudēja visu, ko bija paņēmuši līdzi uz tvaikoņa. Gabaliņu tālāk uz apakšējā klāja varēja redzēt lielu caurumu, no kura izvirda šī sabrukuma augļi. Šis baismīgais caurums veda uz apakšējām telpām.
Joprojām tur rēgojās aizvars ar norautajām dzelzs plāksnēm, kurš bija vainojams šajā nelaimē. Lejā, caurumā, vīdēja haotisks mudžeklis: sijas, dēļi un margas kopā ar milzīgām saliektām tvaika caurulēm. Prāvās dzelzs plāksnes dūmeņa pakājē bija saburzītas kā rakstāmpapīrs. Lielās čuguna sijas, kas turēja apakšējo klāju, bija saliektas un izļodzītas. Daudzviet klājs bija nelīdzens, un visur vīdēja bīstami caurumi. Galvenā dzinēja katliem nebija nekādu bojājumu. Oaies daudz nedēļu un vajadzēs izdot tūkstošiem mārciņu, iekams "Great Eastern" īpašnieki salabos radušos bojājumus. Ne korpuss, ne dzenskrūve nebija bojāti. Sākumā klīda runas, ka kuģis dosies uz tuvāko ostu, tomēr "Great Eastern" turpināja ceļu uz Portlendu.''
Džordžs Augusts Sala (1828-1895) bija britu žurnālists, kurš karjeru presē sāka kā ilustrators un karikatūrists, taču drīz atklājās viņa rakstītāja dotības. Prese, piemēram, "Illustrated London News", labprāt publicēja Salas darbus. 1857. gadā viņš kļuva par "Daily Telegraph" ārlietu korespondentu. Pateicoties allaž tēlainajiem un izteiksmīgajiem rakstiem, Salu atzina par labāko žurnālistu. Atrodoties uz atzinības viļņa, 1892. gadā viņš nodibināja nedēļas žurnālu "Salas's Journal". Taču tas cieta neveiksmi un 1895. gadā tika slēgts. Lai gan lords Rozberijs Salam piešķīra pensiju, izputinātais žurnālists nespēja pārdzīvot neveiksmi un drīz mira.
Gernikas bombardēšana.
Kad Spānijas pilsoņu kara laikā nacionālistu līderis, ģenerālis Fransisko Franko lūdza atbalstu vāciešiem, tas atnesa liktenīgas sekas Gernikai. Īpašās vienības "Legion Condor" lidmašīnas bombardēja pilsētu ar vienu mērķi - terorizēt un morāli sagraut iedzīvotājus. Šis uzbrukums kļuva par simbolu Spānijas pilsoņu kara brutalitātei. 1997. gadā Vācija atvainojās Spānijai par savu lomu Spānijas pilsoņu karā. Uzlidojumu laikā pilsētā atradās austrāliešu kara korespondents Noels Monkss.
"Es braucu caur Gerniku ap pusčetriem pēcpusdienā. Tas gan ir aptuvens laiks, bet balstos uz to, ka pmaetu Bilbao pustrijos. Gernikā kūsāja dzīvība, jo bija tirgus diena. Mēs bijām nokļuvuši dazus kilometrus uz austrumiem no Gernikas, kad Antons piepeši nobrauca automašīnu ceļa malā, nospieda bremzes un sāka skaļi kliegt. Viņš satraukti rādīja uz debesīm, un mana sirds sāka kūleņot, kad ar skatienu sekoju viņa pirkstam. Pie kalnu virsotnēm bija parādījušās vairākas lidmašīnas. Ap pusducis bumbvedēju lielā augstumā, bet daudz zemāk, patiesībā koku galotņo līmenī, šurp traucās sešas kaujas lidmašīnas "Heinkel 52". Bumbvedēji mierīgi un vienmērīgi lidoja Gernikas virzienā, taču kaujas lidmašīnas pamanīja mūsu auto. Tās strauji apmeta loku kā baložu bars mājupceļā uz baložu būri un sakārtojās ierindā, uzņemot kursu uz ceļu - un mūsu auto. Mēs ar Antonu metāmies kaut kādā bumbas izrautā bedrē dažus metrus no ceļa malas. Tā bija pa pusei pilna ar ūdeni, un mēs slīdējām dubļos. Pa pusei ceļos, pa pusei izslējušies stāvējām bedres dubļainajā daļā. Kārtīgi aplūkojis lidmašīnas "Heinkel", es vairs nepacēlu acis, iekams tās nebija aizlidojušas tālāk. Šķita, ka pagājušas vairākas stundas, bet diezin vai bija pagajis vairāk kā 20 minūtes. Kaujas lidmašīnas pa ceļas veica vairākus uzbrukumus. Automātu lodes triecās dubļos mums priekšā, aizmugurē un visapkārt. Es trīceju aiz briesmīgām bailēm. Vēl iepriekšējā dienā rūdītais veterāns Stīrs man bija stāstījis, kas jādara, ja apšauda no lidmašīnas. "Meties zemē, cik plakani vien spēj. Nelec augšā un nemēģini aizbēgt. Ja tu tā darīsi, vari būt drošs, ka zaudēsi dzīvību!"
Kad kaujas lidmašīnas "Heinkel" aizlidoja tālāk - man šķita, ka tām vairs nav palicis munīcijas -, mēs ar Antonu metāmies atpakaļ uz automašīnu. Kādu gabaliņu tālāk dega kāds militārais transportlīdzeklis. Mēs nevarējām izdarīt neko citu, kā vien aizvilkt abus caururbtos līķus ceļa malā. Es joprojām trīcēju pie visām miesām. Pirmās patiesās šausmas, ko biju piedzīvojis, joprojām turēja mani dzelzs tvērienā. Taču piepeši tās pārgāja un es sajutos gandrīz pacilāts. Tas notika tajā žurnālistikas vēstures laikmetā, kad personiski piedzīvojumi bija lielā vērtībā, jo jau 18 gadus nebija bijis kara. Tolaik tie, kas bija piedzīvojuši pēdējo karu to visu bija gandrīz aizmirsuši, bet paaudze, kas karu nepazina, par tādām lietām neinteresējās. Mēs saucām šos stāstus par "es stāstiem". Kad Spānijas pilsoņu karš 1939. gada beidzās, man tikpat lielā mērā bija apnicis tos rakstīt, kā avīzes lasītājiem droši vien lasīt. Kad pēc lidmašīnu uzbrukuma nokļuvām pie kalnu pakājes, kas stiepās Gernikas virzienā, mēs nogriezāmies no galvenā ceļa un pa citu ceļu braucām atpakaļ uz Bilbao. Pa kreisi, Gernikas virzienā, dzirdējām sprāgstošu bumbu skaņu. Es pieņēmu, ka vācieši pamanījuši pastiprinājumu, kas bija ceļā no Santanderas, lai piesegtu atkāpšanos. Mēs turpinājām braukt uz Bilbai un vienojāmies paēst Stīra viesnīcā...
Mēs bijām paspējuši apēst pupiņu uzkodas un gaidījām savu steiku, kad spartiskajā restorānā ieskrēja kāds ierēdnis un šnukstēja: "Gernika ir nopostīta. Vācieši bombardēja, bombardēja un bombardēja..." Pulkstenis bija ap pusdesmitiem. Kapteinis Robertss trieca sacu vareno dūri pret galdu un iesaucās: "Nolādētie cūkas!" Pēc piecām minūtēm mēs jau pilnā ātrumā devāmies uz Gerniku. Mēs varējām saskatīt liesmu atspulgu debesīs virs pilsētas 15 kilometru attālumā. Kad piebraucām tuvāk, redzējām vīriešus, sievietes un bērnus, kas sastinguši sēdēja abās ceļa malās. Es ieraudzīju kādu priesteri stāvam pie vienas no grupiņām un izlecu no auto. "Kas noticis, tēvs?" es jautāju. Viņa seja bija notraipīta ar sodrējiem, bet drēbes karājās skrandās. Viņš nespēja parunāt, tikai norādīja uz liesmām, kas joprojām plaiksnīja pret debesīm piecu sešu kilometru attālumā un šņukstēja: "Aviones... bombas.. mucho, mucho." Vislabākajās "es stāstu" tradīcijās es biju pirmais žurnālists, kas nokļuva Gernikā, un mani tūlīt pielika pie darba daži basku karavīri, kas pavēlēja savākt pēc liesmu uzbrukuma pārogļojušos līķus. Daži karavīri šņukstēja kā bērni. Visur plosījās liesmas, dūmi un sodrēji, bet sadegušās cilvēku miesas smaka lika iekšām sagriezties otrādi. Mājas sabruka, un visapkārt valdīja haoss.
Noels Monkss bija austrāliešu kara korespondents, kas rakstīja par Spānijas pilsoņu karu avīzei "London Daily Express". Viņš bija pirmais žurnālists, kurš ieradās Gernikā pēc masīvās bombardēšanas. 1955. gadā Monkss laida klajā grāmatu "Eyewitness", kurā rakstīja par saviem iespaidiem. Viņš bija precējies ar žurnālisti Mēriju Volšu, līdz viņa satika Ernestu Hemingveju - vēl vienu rakstnieku, kuru uz Spāniju bija aizvilinājis Spānijas pilsoņu karš.