Par maksas tualetēm, mūmiju putekļiem un pārēšanos līdz nāvei.
Vēstures krikumiņi66
1862
8
Senie ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēks domā ar sirdi, nevis prātu. Visa inteliģence nākot tikai un vienīgi no sirds, savukārt smadzenes esot tikai tāds galvas pildījums vien. Mumifikācijas laikā mirušā smadzenes tika izņemtas un izmestas ārā, kā kas gluži nederīgs, bet sirds tika atsevišķi iebalzamēta ar īpašu rūpību.
Kad m.ē. 38. gadā nomira Romas imperatora Kaligulas māsa Drusilla, imperators izsludināja sēras gada garumā. Kaligulas bēdas esot bijušas neizmērojamas, jo Drusilla bijusi viņa mīļākā. Imperators piedraudējis ar nāvi ikvienam, kurš sēru laikā atļausies smieties. Sērotājiem bijis arī liegts vannoties un pusdienot ar imperatora ģimenes locekļiem.
Reklāma
Laikā, kad Sparta bija sasniegusi savu augstāko uzplaukuma pakāpi (ap 200.g.p.m.ē.) uz vienu Spartas iedzīvotāju bija 20 vergi.
Mūsu ēras 74. gadā Romas imperators Vespasiāns bija nonācis uz bankrota sliekšņa, tālab, lai iegūtu vēl kādus papildus līdzekļus viņš radīja pasaulē pirmās publiskās maksas tualetes. Kad viņa dēls Tits tēvu par šādu rīcību nosodīja, tad Vespasiāns dēlam esot atbildējis, ka, lai arī pelnīta par urinēšanu, nauda tomēr nesmirdot. Tā arī radies teiciens – „nauda nesmird”.
Anglijas karalis Čārlzs II (1630.g. - 1685.g.) bieži vien esot ierīvējies ar mūmiju putekļiem. Bet ne jau kuras katras mūmijas putekļi viņam derējuši... Karalim esot bijuši vajadzīgi tieši faraonu mūmiju putekļi. Čārlzs uzskatīja, ka ierīvējot savu miesu ar senās Ēģiptes valdnieku putekļiem, viņš sevī uzņemot viņu varenumu.
Reklāma
Zviedrijas karalis Ādolfs Frederiks (1710.-1771.) bija ļoti liels gardēdis. Nu tik ļoti liels gardēdis, ka nomira no pārēšanās. Viņa pēdējā maltīte sastāvējusi no kaviāra, omāriem, skābētiem kāpostiem, žāvētas siļķes, šampanieša un 14 saldā ēdiena porcijām. Ne velti viņš iegājis vēsturē kā karalis, kurš noēdās līdz nāvei.
Tējas lieltirgotājs Tomas Salivans saviem potenciālajiem klientiem mēdz sūtīt kārbas ar tējas paraugiem, taču ar laiku viņš atskārta, ka tas ir visai dārgs prieks. Tālab, lai izdevumus samazinātu, 1904.g. Salivans nolēma, ka tēju vairs nesūtīs tik lielās devās kā agrāk, bet gan mazos, mazītiņos zīda maisiņos – tā, lai var tikai mazliet nogaršot. Ļaudis, saņemot mazos zīda maisiņus, kļūdaini nosprieda, ka tēja metama karstajā ūdenī ar visiem maisiņiem. Bet redz, kā šī „kļūda” vēl mūsdienās plaukst un zeļ.
varāk tādus
