Karnevāla pirmsākumi radušies, sajaucoties visdažādakajiem elementiem, kas nākuši no haldiešu reliģijas, romiešu Saturnālijiem, Dionīsam veltītajiem svētkiem, Januālijiem un citiem ar gada sākumu saistītajiem rituāliem.
Pēc kristietības nostiprināšanās baznīcas autoritātes aizliedza cirkus un teātra izrādes, kā arī pagānu svētkus, taču prāvas pret aktieriem, skatītājiem un publiskām izklaidēm liecina, ka šādas izrādes ir saglabājušās un joprojām bijušas izplatītas.
Kartāgas sinode (397. pēc Kristus) apliecina, ka aktieri, maskas (vēl sauktas par peronae ) un āksti varot ieiet baznīcā, kaut tik būtu pievērsti ticībai.
Neraugoties uz to, nākamās sinodes (419.-421.) atkal izdod pret izrādēm vērstus aizliegumus, aizliegtas tās gan ir tikai svēdienās un lielāko kristīgo svētku laikā.
Agrīnajos viduslaikos, starp IV un VII gadsimtiem, minētajām izrādēm, kas bija izplatītas visā rietumu Romas impērijā, pievienojās svētki, cēlušies no mītiem, leģendām un ticējumiem, kas saistīti ar Ziemeļu un Austrumu tautu kultiem, tātad to barbaru tautu, kuru iekarojumi un migrācija bija izmainījuši pamatiedzīvotāju etnosus.
No otras puses baznīcās aizvien biežāk tiek spēlēti sakrāli uzvedumi, dramatiski rituāli, kas attaino Kristus un Jaunavas (Dzimšana, Ciešanas, Augšāmcelšanās, Marijas dzīve), kā arī svēto dzīves un kuru izpildītāji parasti bija garīdznieki. Šādas spēles jeb noslēpumi parasti ilga vairākas dienas, un to norise bija diezgan sarežģīta un sastāvēja no vairākām daļām, to pastāvēšana tika pamatota ar baznīcas autoritāšu nepieciešamību katehizēt ticīgos un darīt uzmanīgus pret nelabā kārdinājumiem.
Taču drīz vien šie uzvedumi pārņēma laicīgo izrāžu iezīmes un tajos parādījās reālistiski elementi un velna maskas. Reihersbergas Georgs (XII.gs.) savā “De investigatione Antichristi” rakstīja, ka baznīcas pārvērtušās par teātriem, kur notika mīmu izrādes, kurās aktieri ietērpušies kā sievietes, garīdznieki pārvērtušies zaldātos un “vīri aizsegušies ar velna viepļiem”.
