Valsts iekārta. Poltiskā dzīve (1920-1934)0
108
0
1919. gada vasarā pēc atgriešanās Rīgā Tautas padome sāka gatavoties Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanām. Lai noteiktu vēlētāju loku, tika izstrādāts un pieņemts visnotaļ demokrātisks Likums par Latvijas pavalstniecību [pilsonību].
Pirmās demokrātiskās vēlēšanas jaunajā Latvijas valstī bija ļoti nozīmīgs notikums - tika reģistrēti pilsoņi, politiskās partijas un vēlētāju apvienības pieteica savu kanditātu sarakstus, sākās priekšvēlēšanu aģitācija. Uz 150 vietām Satversmes sapulcē kandidēja 25 partiju pārstāvji. Vēlēšanas notika 1920. gada 17. - 18. aprīlī, un tajās piedalījās 85 balsstiesīgo iedzīvotāju. Lielāko vietu skaitu (57 deputāti) Satversmes sapulcē ieguva sociāldemokrāti, otra visvairāk pārstāvētā partija bija Latviešu zemnieku savienība (26 deputāti), trešā - Latgales Zemnieku partija (17 deputāti).
Reklāma
Satversmes sapulce sanāca 1920. gada 1. maijā Rīgā bijušajā Vidzemes Bruņniecības namā. Par Satversmes sapulces priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, bet valdības vadību atkal uzticēja Kārlim Ulmanim. Demokrātiskas valsts sekmīgai jauncelsmei bija nepieciešams izstrādāt pamatlikumu - Satversmi. Tajā bija skaidri jānosaka valsts iekārta, likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas funkcijas.
Izstrādājot Satversmi, tika izpētīa citu valsts pieredze. Deputāti par valsts pamatlikumu sprieda gandrīz divus gadus. Latvijas Republikas Satversmi pieņēma 1922. gada 15. februārī. Saskaņā ar jauno pamatlikumu tika izveidotas valsts varas institūcjas. Parlamentu - Saeimu - ievēlēja uz trim gadiem vispārīgās, vienīdzīgās, tiešās uz aizklātās vēlēšanās. Laikā no 1922. gada līdz 1934. gadam Latvijā darbojās četras Saeimas. Augstāko izpildvaru Latvija īstenoja Ministru kabinets. Saeima uz trim gadiem ievēlēja Valsts prezidentu. Satversmē bija arī noteikts, Ka Valsts prezidentu amatā var ievēlēt divas reizes pēc kārtas. Par pirmo Valsts prezidentu kļuva Jānis Čakste (1922-1927). Pēc viņa nāves tika ievēlēti Gustavs Zemgals (1927-1930) un Alberts Kviesis (1930-1936).
Vienlaikus Satversmes izstrādāšanu tika izdiskutēts jautājumus par valsts simboliku un pieņemti attiecīgie likumi. Par Latvijas valsts himnu jau 1920. gadā tika pasludināta kopš 1. vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem pazīstamā Baumaņu Kārļa sacerētā un komponētā dziesma "Dievs, svētī Latviju!".
Reklāma
Līdz 1934. gadam Latvijā darbijās dažādas politiskās partijas. Ietekmīgākā kreisā partija bija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kas bija pārstāvēta visās četrās Saeimās. Partijā darbojās Pauls Kalniņš, Fēlikss Cielēns, dzejnieks Rainis un citas pazīstamas personības. Otra ietekmīgākā partija bija labējā Latviešu zemnieku savienība (LZS). Redzamākie šīs politiskās partijas poltiķi bija Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics un Alberts Kviesis. No Demokrātiskā centra (DC) partijas nāca Gustavs Zemgals un Kārlis Skalbe. Komunitiskā partija Latvijā bija aizliegta, jo tā aicināja vardarbīgi graut pastāvošo valsts iekārtu. Poltiskajā dzīvē iesaistījās daudz nelielu partiju. Savas partijas bija minoritātēm, tās bija pārstāvētas arī parlamentā. Vislabāk organizētie bija vācbaltieši, kuri jau 1. Saeimas vēlēšanās piedalījās ar vienoto Vācu baltiešu partijas sarakstu.
Lielais partiju skaits un sadrumstalotība apgrūtināja parlamenta darbību. Nevienai no parlamentā ievēlētajām partijām nebija absolūtā vairākuma, tāpēc valdības veidoja koalīcijas. Bieža parādība bija valdību maiņas. Latvijas Republikas pirmajos desmit gados vien nomainījās 13 valdības.
Tev patiks šie raksti
