Valstis, kurās Krievija ir ielīdusi neaicināta66

Pirmais Čečenijas karš bija militārs konflikts starp Krievijas Federāciju un Čečeniju no 1994. gada decembra līdz 1996. gada augustam. Pēc sākotnējās kampaņas, kas norisinājās no 1994. līdz 1995. gadam, karš sasniedza savu kulmināciju postošā kaujā par Grozniju, kurā uzvaru guva čečenu separātisti. Turpmākajā kara gaitā Krievijas bruņotie spēki centās iegūt kontroli pār Čečenijas kalnu reģioniem, tomēr čečenu piekoptais partizānu karš, reidi uz līdzenumu reģioniem, spēja izjaukt krievu ieceri, lai arī viņu rīcībā bija ievērojami lielāki cilvēku resursi, lielāks daudzums ieroču un gaisa spēki.

Konfliktam ieilgstot krievu bruņoties spēki tika demoralizēti, sabiedrībā pieauga negatīvā nostāja pret kampaņu, kas noveda pie tā, ka 1996. gadā tika panākt vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, bet nākamajā gadā tika parakstīts miera līgums. Krievijas bruņotie spēki tika izvesti no reģiona un Čečenija ieguva neatkarību de facto. Pēc Krievijas armijas datiem konfliktā gāja bojā ap 5 500 Krievijas bruņoto spēku karavīri, tomēr citi statistikas dati min skaitļus starp 3 500 un 7 500, bet vairāki avoti nosauc skaitli no 3 000 līdz par 15 0000. Arī dati par čečenu karotāju zaudējumiem ir dažādi, tomēr lielākoties tiek minēts skaitļi robežās no 3 000 līdz 15 000. Vairāk kā 500 000 civiliedzīvotāju kara rezultātā palika bez pajumtes, bet bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits tiek lēsts no 30 000 līdz 100 000

2. Karš Gruzijā.

Konflikts ar Gruziju nesākās pēkšņi – nemieri starp Gruziju un tās autonomo teritoriju Dienvidosetiju neskaitāmas reizes pierimuši un atsākušies pēc PSRS sabrukuma. 2008.gada augustā līdz ar vēl vienu Gruzijas mēģinājumu pārņemt kontroli pār separātisko provinci reaģēja arī Krievija. Maskava ieveda savus spēkus Dienvidosetijā un padzina no turienes Gruzijas karaspēku, kā arī okupēja daļu Gruzijas teritorijas.

Oficiāli tas netiek saukts par karu, bet bruņotu konfliktu. Tā aktīvajā fāzē un arī vairākās nedēļās pēc tam dzīvības zaudēja apmēram 400 cilvēki, bet vairāk nekā 100 tūkstoši bija spiesti pamest mājas. Tika nodarīti milzīgi infrastruktūras postījumi un iznīcināti neskaitāmi īpašumi.

Tiek lēsts, ka šis piecu dienu konflikts Krievijai izmaksāja pusmiljardu ASV dolāru, bet Gruzijai – divreiz vairāk, neskaitot pārējos zaudējumus.

2008.gada 12.augustā ar prezidējošās Eiropas Savienības valsts Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī starpniecību tika panākta pamiera vienošanās starp Krieviju un Gruziju.

Starptautiskā Cilvēktiesību organizācija “Human Right Watch” norādījusi, ka cilvēktiesību pārkāpumi un iespējami kara noziegumi veikti no abām pusēm. Piemēram, gan Krievijas, gan Gruzijas bruņotie spēki izmantojuši starptautiski aizliegtās kasešbumbas.

SEKAS.

Konflikta laikā tika pastrādāti noziegumi, kas starptautiskajās tiesībās minēti kā tādi, tostarp civiliedzīvotāju nogalināšana, piespiedu pārvietošana un nekontrolēti uzbrukumi civiliedzīvotājiem. Gruzijas bruņotie spēki sakauti un sakāve tos ievērojami demoralizējusi. Krievija konflikta par Dienvidosetiju laikā ievērojami nostiprinājusi savas stratēģiskās pozīcijas Kaukāzā.

Abu pušu — gan Gruzijas, gan Krievijas — militāro darbību rezultātā dzīvību zaudēja ievērojams cilvēku skaits, kā arī tika sagrauta civilā infrastruktūra; tā kā saskaņā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) rīcībā esošajiem datiem vairāk nekā 158 000 cilvēku — 128 000 Gruzijā un 30 000 cilvēku, kuri bēgļu gaitās devušies uz Krieviju, — neseno kauju dēļ bijuši spiesti pamest mājokļus.

Krievijas parlamenta augšpalāta 25. augustā balsoja par rezolūciju, kurā lūgts prezidentam atzīt no Gruzijas atdalījušos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionu neatkarību, un kuru 26. augustā atbalstīja prezidents D. Medvedevs, oficiāli atzīstot šos divus reģionus kā neatkarīgas valsti.

Eiropas Parlaments nosodīja Gruzijas bruņoto spēku uzbrukumu Chinvali un Krievijas karaspēkam, kuram izsniegts starptautiskais miera uzturēšanas mandāts, jo tādējādi tika rupji pārkāptas starptautiskās tiesības; taču arī nosoda Krievijas armijas pārmērīgo spēka izmantošanu pretuzbrukumos un plašo iebrukumu Gruzijas teritorijā ārpus t.s. "miera uzturētāju" dislokācijas zonas, t.i. Krievijas spēki nevis vienīgi izdzina Gruzijas spēkus no Dienvidosetijas, uz ko bija pilnvaroti, bet arī uzsāka plaša mēroga invāziju suverēnas valsts teritorijā, kas ir starptautisko tiesību pārkāpums. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA) 2009. gada 28. janvārī pieņēma rezolūciju, kurā atzinusi, ka Krievijas karaspēka klātbūtne Dienvidosetijas Ahalgori rajonā un Abhāzijā ir okupācija. Par nelikumīgu atzīta arī Krievijas karabāzu izveidošana šajās teritorijās. EPPA rezolūcijas tekstā nav iekļāvusi nevienu Krievijas iebildumu un atkārtoti pieprasījusi Maskavai atcelt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu.

3. UKRAINAS KARŠ

2014. gada 28. februārī visā Krimas teritorijā specvienību karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņēma valdības ēkas un lidostas. Starptautisko situāciju saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina (PUTIN HUJLO )vēršanās pie Krievijas Valsts Domē 1. martā ar lūgumu atļaut Krimā izmantot Krievijas karaspēku.

Krievijas plašsaziņas līdzekļi prokrieviskās demonstrācijas Ukrainā un citās valstīs pēc analoģijas ar "Arābu Pavasarī" sāka dēvēt par "Krievu pavasari" . Arī Latvijas prokrieviskā biedrība Russkaja Zarja sakarā ar notikumiem Ukrainā un Krimas krīzi pie Krievijas Federācijas vēstniecības Rīgā aicināja rīkot Krievijas atbalstītāju demonstrāciju.

Naktī uz 7. aprīli Krievijas specdienestu koordinētie bruņoti separātistu grupējumi sagrāba apgabala valsts administrācijas ēku Harkovā, apgabala valsts administrācijas ēku un Ukrainas Drošības dienesta ēku Doņeckā, kā arī drošības dienesta telpas Luhanskā. Ieņemtajā Doņeckas apgabala valsts administrācijas ēkā tika pasludināta Doņeckas Tautas Republikas izveide, pieprasīta tās apvienošanās ar Krieviju un pagaidu miera uzturēšanas spēku ievešana apgabalā. Ukrainas pagaidu prezidents Oleksandrs Turčenko paziņoja, ka sācies Krievijas specoperācijas otrais vilnis pret Ukrainu, kuras mērķis ir destabilizēt situāciju valstī, gāzt Ukrainas varu, izjaukt vēlēšanas un saraut Ukrainas valsti gabalos. Viņš arī deklarēja pretterorisma operācijas sākšanos Ukrainas austrumu reģionos.

12. aprīlī prokrieviskie nemiernieki ieņēma Slovjanskas pilsētu, kas līdz 5. jūlijam kļuva par vienu no galvenajām cīņu vietām starp separātistiem un Ukrainas bruņotajiem spekiem. 17. aprīlī ASV, Eiropas Savienība (ES), Ukraina un Krievija Ženēvā vienojās par kopīgu aicinājumu nekavējoties apturēt visu vardarbību Ukrainā. Tika aicināts sākt "plašu nacionālo dialogu", norādot, ka EDSO novērotāju misijai jābūt galvenajai lomai situācijas deeskalācijas programmas īstenošanā.

17. aprīlī Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodēvēja Ukrainas dienvidaustrumus par Jaunkrieviju un pieprasīja šajos reģionos garantēt krievu tiesības: "jautājums ir par to, lai nodrošinātu Ukrainas dienvidaustrumu krievu un krievvalodīgo pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Atgādināšu, izmantojot cara laiku terminoloģiju, tā ir Jaunkrievija, un šī Harkova, Luhanska, Doņecka, Hersona, Nikolajeva, Odesa cara laikos neietilpa Ukrainas sastāvā. Tās visas ir teritorijas, kuras Ukrainai 20.gados nodeva padomju valdība. Kāpēc viņi to izdarīja? Dievs vien zina."

21. aprīlī separātisti ieņēma Ukrainas drošības spēku ēku Kramatorskas pilsētā. 24. aprīlī separātisti uzbruka Ukrainas bruņoto spēku bāzei Artemviskas pilsētā. 27. aprīlī tika paziņots par Luhanskas Tautas Republikas izveidi. Aptuveni divi tūkstoši cilvēku no ieņemtās Ukrainas Drošības dienesta ēkas virzījās uz Luhanskas apgabala domi. Protestētāji pieprasīja rīkot referendumu, atcelt cenu un tarifu paaugstināšanu, kā arī valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

2. maijā Ukrainas bruņotie spēki sāka pretterorisma operāciju Slovjanskā, Mariupolē un citās separātistu kontrolētajās pilsētās. 7. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins negaidīti paziņoja, ka aicina prokrieviski noskaņotos separātistus pārcelt 11. maijā ieplānotos referendumus uz vēlāku laiku. Vienlaikus Putins paziņoja, ka Ukrainai nekavējoties jāpārtrauc pret separātistiem vērstās operācijas Ukrainas dienvidaustrumos, ka "pats galvenais ir izveidot tiešu un pilnvērtīgu dialogu starp pašreizējo Kijevas varu un Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotājiem, lai Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji varētu pārliecināties par to, ka tiks ievērotas viņu likumiskās tiesības." 9. maijā separātisti ieņēma Avdijikaspilsētas domi. Tomēr separātisti atteicās pārcelt referendumu un pēc tā veikšanas Doņeckas Tautas Republikas Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka referendumā piedalījušies 75% vēlētāju, jeb aptuveni pieci miljoni Doņeckas apgabala iedzīvotāju. "Par" atdalīšanos no Ukrainas nobalsojuši 89% vēlētāju, savukārt "pret" balsojuši aptuveni 10%. Krievijas valdība paziņoja, ka "Maskavā ar cieņu izturas pret Doņeckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotāju vēlmi un cer, ka referenduma rezultātu praktiska ieviešana notiks nevardarbīgi un dialoga ceļā starp Kijevas, Doņeckas un Luhanskas pārstāvjiem."

Arī Luhanskas vēlēšanu komisija pavēstīja, ka referendumā piedalījušies 75% apgabala vēlētāju, no kuriem 96% balsojuši par atdalīšanos no Ukrainas. Kyiv Post un BBC vēstīja, ka līdzīgi kā Doņeckas apgabalā, arī Luhanskas referendumā vēlēšanu komisijai nav bijis vēlētāju reģistra un balsošanu nav uzraudzījuši starptautiskie novērotāji. Ukrainas prezidenta vietas izpildītājs Turčinovs norādīja, ka Luhanskas referendumā piedalījušies ne vairāk par 24% iedzīvotāju, bet Doņeckas balsojumā aptuveni 30%. 12. maijā gan Doņeckā, gan Luhanskā notika svinības, kurās abu pašpasludināto republiku amatpersonas paziņoja par plāniem atdalīties no Ukrainas un pievienoties Krievijai.

18. maijā notika separātistu pašpasludinātās Luganskas Tautas Republikas Augstākās padomes pirmā sēde, kurā tās deputāti pieņēma republikas konstitūciju kā tās pagaidu likumu. 19. maijā V. Putins paziņoja, ka izdevis rīkojumu aizsardzības ministram S.Šoigu atvilkt pie Ukrainas izvietotās karaspēka vienības uz to pamata dislokācijas vietām. Pēc ASV un NATO aplēsēm pie Ukrainas robežas tolaik atradās aptuveni 40 tūkstoši Krievijas karavīru. Tomēr NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens informēja, ka joprojām nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka Krievija atvelk savus spēkus no Ukrainas pierobežas. Kopumā Krievijas atbalstītie separātisti līdz aprīļa beigām uzbruka pašvaldības iestādēm un milicijas ēkām šadās Austrumukrainas pilsētās: Slovjanskai un Artemivskai 12. aprīlī, Kramatorskai 12. - 21. aprīlī, Makijivkai un Jenakijevei 13. aprīlī, Horļivkai, Harcizkai, Kirovskei un Ždaņivkai 14. aprīlī, Torezai 15. aprīlī, Doņeckai 7.-16. aprīlī, Kostjantiņivkai 28. aprīlī un Luhanskai 7.-29. aprīlī Pervomajskai 29. aprīlī. 1. maijā separātisti ieņēma arī Antracitas, Amvrosijivkasun Krasnoarmijskas pilsētas.

SEKAS

ANO Ģenerālā asambleja 2014. gada 27. martā ar pārliecinošu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju pret Krievijas agresiju. Pēc Krievijas atbalstīto Ukrainas separātistu militārās ofensīvas sākšanās ASV, ES, Japāna un vairākas citas valstis ieviesa ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, kas noveda pie tās ekonomikas lejupslīdes un rubļa devalvācijas.