Havajiešiem ugunskrusts bija lielā cieņā un tika saukts par „Teave krustu." Tas esot apzīmējis „Augstāko Tēvu, cilts dievu, kuru bieži sauca par „Visvareno Radības liesmu,” kas radījis visus dzīvības veidus uz Zemes.” Polinēzieši citā Klusā okeāna malā misionāru dokumentus 18.gs. beigās esot parakstījuši ar labās puses ugunskrustu. Šo simbolu esot izmantojuši viņu senči Lielo plūdu laikos.
Grieķiem tas bija pazīstams kā Prometeja zīme.
Latviešiem sena un pazīstama zīme, kas izrakuma materiālos Latvijā uzieta no 3.-4.gs. Pārstāvēts agrā dzelzs laikmeta latgaļu bronzas rotās. Vēlajā dzelzs laikā atrodami jau dažādi atvasinājumi. Daudz tikusi izmantota etnogrāfiskajos rakstos. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot.
Šī zīme, tāpat kā Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos, zeķēs un kreklos šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs. Reizēm to izmanto arī vēl šodien. Tā piemēram, 2010.gada 1.jūlijā Pluģu kapos (netālu no Džūkstes) atklāja kapakmeni patriotam Kārlim Rebiņam - uz tā attēlots ugusnskrusts.
Krieviem, pēc lielinieku dumpja 1917.gadā ugunskrusts tika izmantots sarkanarmiešu zīmotnēs, kā papīra naudas ūdenszīme. Jekaterinburgas pagrabā, kur čekisti nogalināja cara Nikolaja II ģimeni, ieslodzītie pirms nāves uz sienas bija uzzīmējuši ugunskrustu.
Somugriem. Emaljētajās saktās.
Nacistu svastika.
Kļūstot par savu nedaudzo, bet visai skaļo nacistu līderi, Hitlers par savu simbolu izvēlējās šo seno indoāriešu zīmi. Pirms tam Vācijā šā simbola popularizētājs bija reliģiozais līderis Gvido fon Lists, kura sekotāji pielūdza nordiskos dievus un aizrāvās ar senajiem pagānu rituāliem.
Varbūt kādu dienu iemācīsimes atdalīt Ugunskrustu no Kāšu Krusta (Nacistiskās Vācijas Ideoloģija)
