Uguns Un Nakts 2x0

Tomēr viena lieta ordeņa mestram neizdodas - savest Latvijā vācu zemniekus. Leiši joprojām aizkrusto ceļu uz Latviju, bet vest kuģos maksā dārgi, un zemnieki paši vairās no jūras ceļa.

Arī pēc pēdējā cietokšņa krišanas zemgaļi nav cīņu par savām tiesībām uzdevuši. Vēl pēc 1300. gada viņu sūtņi atkārtoti brauc uz Rietumeiropu. Tie apmeklē pāvestu un iesniedz sūdzības par vācu netaisnībām. Šie dokumenti ir uzglabājušies līdz mūsu laikiem.

Zemgaļu drosmi un varonību atzīst pat viņu pretinieki. Kāda ordeņa brāļa sarakstītajā Atskaņu hronikā viņus vienmēr sauc par brašiem un bez bailīgiem varoņiem. Viņu cīņas nav bijušas veltīgas. Nākošās paaudzes saglabā atmiņas par tām, un vēlāk tas dod spēku viņu pēcnācējiem izcīnīt atkal savu valsti.

Tā atp 1300. gadu beidzās simtgadu ilgie krusta kari senajā Latvijā. Trīs paaudzes- tēvi,dēli un dēlu dēli ir dzīvojuši, cīnījušies un miruši kara ugunīs. J. Rainis par to raksta : ''Nepabeigtas senās cīņas, Uzvara nav gūta, Atkal,atkal sūta Niknums kareivjus iz kapa.''

Tajā pašā laikā Vācu ordenis ir beidzot pakļāvis senprūšu zemi. Tas panākts ar tiem pašiem paņēmieniem kā Zemgalē. Tāpēc arī veseli novadi kādreiz bagātajā Prūsijā ir izpostīti un aizaug ar mežu. No Vācijas saved Prūsijā lielāku skaitu zemnieku un dažu gadu simteņu laikā prūšus pārvāco. Tikai vietu nosaukumi un daudzi uzvārdi liecina, ka tā kādreiz bijusi baltu zeme. No pārvācotajiem prūšiem cēlušies vairāki slaveni vācu karavīri. Šie sajauktie prūši-vācieši jaunākajos laikos liek pamatu vienotai vācu valstij.

Bet zemgaļi, kurši, sēļi, latgaļi (un lībieši), apvienoti Sv. Māras valstī, saplūda par vienotu latviešu tautu. Seno cilšu vārdi tomēr nekad netika aizmirsti un dzīvoja tālāk apgabalu nosaukumos. Kad par jaunu nodibināja latviešu bruņotie spēki, viņu karapulkus nosauca šo seno cilšu novadu vārdos.