Turpinot afēristu tēmu...35

Varbūt viņš domājis, ka ziemā būs vieglāk šķērsot upes un purvus. Un suņi tiešām viņu nav atraduši. Bet Venjamins esot apmaldījies un pārdzīvojis īstu, Džeka Londona spalvas cienīgu, ziemeļu odiseju. Vairākas dienas neciešamajā salā viņš maldījies pa sniegotajiem mežiem, līdz iznācis pie kāda, Dieva aizmirsta, ciemata, kur vietējais feldšeris izglābis Veņas dzīvību, amputējot abas viņa apsaldētās kājas un rokas plaukstu, kur jau bija sākusies gangrēna.

Jau apārstējies, Vaismans 1946. gadā parādījies Maskavā. Būdams pilnīgs kroplis, ar iepriekšējo „amatu” viņš vairs neesot spējis nodarboties. Un tad viņš nolēmis mainīt savu ampluā. Par 20 tūkstošiem rubļu Venjamins iegādājies divkārtējā Padomju Savienības Varoņa (par varonību un izciliem nopelniem Otrajā pasaules karā) zelta zvaigznes, piekabinājis savai žaketei septiņu ordeņu un trīs medaļu lentas. Tā viņš pārtapis par tanku karaspēka gvardes kapteini. Un, protams, par Lielā Tēvijas kara invalīdu. Pēc sacerētās leģendas, Vaismans esot piedalījies Berlīnes ieņemšanā ģenerāļa Mihaila Katukova tanku vienības sastāvā, kur burtiski, pirms pašas uzvaras viņa T-34 ticis sašauts ar „tanku dūri” (fauspatronu). Tā jaunais kapteinis esot palicis bez kājām un rokas. Kuru gan šāds stāsts spējis atstāt vienaldzīgu?

Recidīvists esot sagatavojis lieliskas starta pozīcijas tālākai darbībai. Afērai, kuru bija iecerējis Veņa, kriminālajā hronikā nav precedentu vēl šodien. Par viņa upuriem esot kļuvuši PSRS ministri un pat Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālkomitejas locekļi. Tajos laikos „augstajai priekšniecībai” bija jāveic iedzīvotāju pieņemšanu, to tad arī Vaismans izmantojis. Un, kā gan lai nepieņem tādu „nopelniem bagātu” cilvēku? Tā, pēc augstāko padomju ierēdņu un parijas bosu personiskiem rīkojumiem, divkārtējais varonis, kapteinis Vaismans sāka saņemt naudu un deficīta mantas (tajos laikos deficīts bija gandrīz viss, atskaitot saulespuķu sēkliņas).

Krāpnieciskā shēma esot bijusi tāda – Veņa ieradies uz pieņemšanu pie ministra, piemēram, pie PSRS Upju flotes ministra Šaškova. Bet jau ne tikai kā „varonis un invalīds”, bet arī kā bijušais Amūras upju kuģniecības motorists. Rezultātā, krāpnieks no ministrijas saņēmis 2300 rubļus, septiņus metrus satīna auduma un vēl gabalu bostona auduma. Vēlāk viņš vēl esot saņēmis 2000 rubļu, uzvalku, kurpes un veļu. Meža rūpniecības ministram viņš pārliecinoši „stādījies priekšā” kā mežsaimniecības motorists, Pārtikas rūpniecības ministram kā – Oktobra revolūcijas 28. gadadienas vārdā nosauktā sovhoza zootehniķis, Gaļas un piena rūpniecības ministram uzdevies par kāda gaļas kombināta bijušo strādnieku. Afērista panākumu atslēga bijusi viņa fantāzija – te viņš bijis strādnieks šahtā, gāzes elektrometinātājs vai Kijevas Valsts bankas kantora šoferis.

Tādā veidā Vaismans apstaigājis ap 20 ministriju, ievelkot savās avantūrās gandrīz visu PSRS rūpniecību. Visi centušies palīdzēt invalīdam – varonim un līdzjūtīgie ministri un viņu vietnieki likuši piešķirt nelaimīgajam, kur 1500, kur 2000 vai pat 4000 rubļu, nomērīt kādu auduma gabalu un piešķirt pārtikas produktus. Bet īsta veiksme Veņam uzsmaidījusi 1947. gada martā, pieņemšanā Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālkomitejā. Pēc šī apmeklējuma PSKP Centrālkomitejas vadošo kadru nodaļas priekšnieks tajā pašā dienā zvanījis uz Kijevas KP apgabala komiteju un palūdzis piešķirt „Tēvijas kara varonim” Vaismanam dzīvokli Ukrainas galvaspilsētā Kijevā un nodrošināt ar regulāriem medicīnas pakalpojumiem. Kadru nodaļas priekšnieks izsniedzis afēristam arī lidmašīnas biļeti uz Kijevu.

Pēc mēneša, pieņemšanā pie Meža rūpniecības ministra, Vaismanam tikusi izsniegta vēstule, adresēta Ukrainas PSR Meža rūpniecības ministram, kurā bijis teikts, ka tanku karaspēka gvardes kapteinis dodas uz pastāvīgu dzīvi Kijevā un tāpēc nepieciešams viņam piešķirt bezmaksas mēbeles dzīvoklim, piešķirt vienreizēju pabalstu 2500 rubļu apmērā. Un pie viena arī piešķirt 28 amerikāņu dāvanu komplektus. Visu Veņa esot arī saņēmis.

Te nu, it kā, vajadzējis apstāties, jo afērists tad jau esot saņēmis visus prātam neaptveramos labumus, par kuriem īsti invalīdi pat sapņot nevarēja. Būtu viņš arī kādu laiku vēl varējis izmantot nozagto slavu, nepelnīto veterāna pensiju un bezmaksas medicīnu un būtu „novilcis” savā Kijevas dzīvoklī līdz sirmam vecumam, bet „fraijeru”, kā vienmēr, mantkārība pazudinājusi. Kijevā Vaismanam ātri vien apnicis – citi apgriezieni. Un atkal viņš bijis Maskavā. Un atkal „varoni” ar kruķiem varējuši redzēt ministriju pieņemamajās telpās. Veņa apciemojis tirdzniecības, melnās metalurģijas, transporta, mašīnbūvniecības, ģeoloģijas, elektrostaciju un citus ministrus. Nekur viņam neesot bijis jāaiziet tukšām rokām, visur viņš ticis dāsni apdāvināts, kaut gan dažas lūgtās rūpniecības preces, pie uzmanīgākas attieksmes, varējušas izraisīt nesapratni. Kāpēc Vaismanam, kuram nebija kāju, ievajadzējies desmitiem apavu pāru – no bērnu un sieviešu apaviem līdz kalošām un velteņiem? Un par ko domājuši ministri izrakstot „tankistu kapteinim” četrus dāmu rudens mēteļus, divus karakulādas kažokus, divas sieviešu žaketes un kažokādu manto?

Veņu „saņēma” 1947. gada maija beigās smagās mašīnbūves ministra Kazakova vadītajā iestādē. Gadu iepriekš „bijušais elektrometinātājs” Vaismans jau bija saņēmis no Kazakova 1200 rubļus. Otru reizi šis fokuss neesot izdevies. Nikolajs Kazakovs esot bijis klasisks Staļina Tautas komisārs, daudz ticies ar strādniekiem un lieliski pārzinājis to profesionālo runas veidu. Laikam jau Veņa bija zaudējis modrību un viņa tēlojums bijis pārspīlēts, tāpēc ministrs sajutis ko nelāgu. Tikko „kapteinis” izgājis no viņa kabineta (tomēr ar papīru par 2000 rubļu izsniegšanu), Kazakovs piezvanījis apsardzei, krāpnieks ticis aizturēts pie kases, kur grasījies saņemt naudu un nogādāts milicijā.