Trešā reiha nāves un terora mašīna - Gestapo21

Gestapo aģenti TV seriālos un filmās parasti ir tērpti melnos ādas mēteļos, lai gan patiesībā viņu apģērbs bija pavisam neuzkrītošs. Slepenpolicijas darbiniekiem, protams, nebija formastērpu, jo tie lieki piesaistītu uzmanību. Viņi parasti valkāja civilu apģērbu. Tiesa, Otrā pasaules kara laikā okupētajās valstīs gestapo aģenti dažkārt bija redzami pelēkos SS formastērpos. Iespējams, ka leģenda par melnajiem ādam mēteļiem radās saistībā ar Garo nažu nakti 1934.gada 30.jūnijā - 1.jūlijā, kad gestapo vadītāja Reinharda Heidriha vadībā notika izrēķināšanās ar nacionālsociālistu iekšējās opozīcijas līderiem. Viens no upuriem bija agrākais Vācijas kanclers Kurts fon Šleihers, kuru noslepkavoja vīri melnos mēteļos. Arī gestapo vadītāji, piemēram, Heidrihs un Himlers, veicināja leģendas rašanos, jo publiskas uzstāšanās reizēs ģērbās melnos ādas mēteļos, kas bija SS formastērpa sastāvdaļa. Gestapo darbinieka dienesta ierocis bija pusautomātiskā pistole "CZ 27". To speciāli pēc vācu pasūtījuma ražoja Prāgā. Gestapo darbinieki parasti strādāja slepenībā, tomēr vajadzības gadījumā varēja uzrādīt nozīmi ar savu dienesta numuru.

1939.gadā Trešajā reihā notika drošības struktūru reorganizācija un tika izveidota Impērijas galvenā drošības pārvalde - Reichssicicherheitshauptamt jeb RSHA, kurai līdz ar SS drošības dienestu SD un Vācijas drošības policiju Sipo (abas struktūras apvienoja) pakļāva arī gestapo. RSHA pakļautībā darbojās vairāk nekā 50 000 cilvēku; par tās priekšnieku iecēla Hitlera idejām uzticīgo Reinhardu Heidrihu, kas vairākus gadus bija vadījis gestapo. Viņš turpināja pārraudzīt Valsts politiskās slepenpolicijas darbu, bet par gestapo tiešo šefu iecēla Heinrihu Milleru. 

Trešā reiha drošības struktūras cieši sadarbojās, un to funkcijas pārklājās, un ir samērā grūti tās nodalīt. Laikā pirms Otrā pasaules kara gestapo līdz ar citām drošības struktūrām, represējot tūkstošiem cilvēku, vērsās pret nacistu opozīciju pašu valstī (komunistiem, sociāldemokrātiem, liberālu uzskatu piekritējiem, dažādu reliģiju pārstāvjiem u. tml.), kā arī pret konkrētu tautību cilvēkiem, pirmām kārtām ebrejiem, un veica arī militāro pretizlūkošanu. Otrā pasaules kara laikā gestapo funkcijas paplašinājās. Organizācija atbildēja par to, lai gūstekņi, kuri bija iesaistīti piespiedu darbā vācu uzņēmumos, nenodarbojas ar sabotāžu, meklēja izbēgušos gūstekņus. 

Gestapo bija viena no struktūrām, kas īstenoja represijas pret okupēto zemju iedzīvotājiem, bez tiesas sprieduma nogalinot tūkstošiem cilveku, un ir līdzatbildīga par holokaustu. Gestapo aģenti ieradās okupētajās teritorijās tuliņ aiz vācu armijas daļām un veidoja savas struktūras, lai efektīvi cīnītos ar iespējamajiem okupācijas varas pretiniekiem. Austrumeiropā gestapo sadarbojās ar īpašajām SD un Sipo kaujas vienībām einzacgrupām, kuras tika izveidotas, lai plašā mērogā veiktu eksekūcijas pret tautām Eiropas austrumos un nāvei nolemto iedzīvotāju grupām. Gestapo aģenti līdzdarbojās ebreju, romu, pretošanās kustību un citu iedzīvotāju grupu masveida iznīcināšanā.

Austrumeiropā gestapo neslēpa savas nežēlīgās darbības metodes, bet okupētajās Rietumeiropas valstīs organizācija maskējās. Tas gan nenozīmē, ka terors un spīdzināšanas paņēmieni tur bija mazāk nežēlīgi. Tādās valstīs kā Nīderlande, Beļģija, Dānija, Norvēģija un Francija gestapo aģenti sākumā bija nedaudz piesardzīgāki un plašāk izmantoja kolaboracionistus, lai atklātu pretošanās kustības grupas un iekļūtu tajās: šādus cilvekus piesaistīja, apsolot viņiem naudu, dzīvokli vai citus materiālus labumus. 

"Reiz kādā Orhūsas laikrakstā ieraudzīju Dānijas policijas sludinājumu. Tur bija solīta 1000 kronu atlīdzība tam, kurš sniegs informāciju, kas ļautu notvert slepkavībā un apģērba veikala dedzināšanā vainīgu cilvēku. Es par šo lietu neko daudz nezināju. Toties iedomājos, cik daudz pārtikas un apģērba es varētu nopirkt saviem bērniem un sev, ja man būtu šīs 1000 kronas," pēc kara liecināja dāņu kolaboracioniste Grēte Bartrama (attēlā). Tas bija gestapo sludnājums, un Bartrama, kas bija saistīta ar komunistu pretošanās kustību, kļuva par nodevēju. Kara laikā viņa nodeva gestapo rokās vairāk nekā 50 cilvēku. Starp upuriem bija viņas vīrs un arī brālis.

Kad politiskā slepenpolicija ieguva informāciju par kādu okupācijas varas ienaidnieku, pēc šī cilvēka parasti devās divi vai trīs gestapo aģenti un vairāki SS darbinieki formastērpā. Nelaimīgajam bija tikai pāris minūšu laika, lai paņemtu dažus apģērba gabalus, un tad viņu aizveda prom bez paskaidrojumiem. Cilvēkiem, kurus uzskatīja par Trešā reiha ienaidniekiem, vienlīdz slikti klājās gan gestapo cietumā "Shell" namā Kopenhāgenā un Viktorijas terasēs Norvēģijas galvaspilsētā Oslo, gan arī Prinča Albrehta ielā Berlīnē. Gestapo pratināšanas metodes visur bija vienādas. Sākumā aizdomās turamo vienu pašu ieslodzīja tumšā cietuma kamerā. Tikai pēc nedēļas viņu sāka pratināt un spīdzināt - sita ar nūjām, ar virvi, kurā bija iesieti mezgli, vai vienkārši ar dūrēm. Taču plaši izmantoja arī izsmalcinātākus spīdzināšanas paņēmienus. Piemēram, gestapo pratinātāji mēdza pakarināt cilvēku aiz rokām, kas bija aiz muguras saslēgtas rokudzelžos. Gūsteknis tā karājās, līdz zaudēja samaņu vai izmežģīja plecu locītavas. Tika izmantotas vēl sadistiskākas spīdzināšanas metodes, kad, piemēram, ieslodzītā pēdām nogrieza ādu un tad piespieda cilvēku staigāt pa zemē izkaisītu sāli. Pratinātāji mēdza iespraust starp kāju pirkstiem un aizdedzināt benzīnā samērcētu vati. Tika izmantots arī patiesības serums, kura sastāvā bija ķīmiska viela, skopolamīns. To izmantoja, lai pratināmo apdullinātu. Vini zaudēja realitātes sajūtu, tāpēc patiesi atbildēja uz visiem gestapo darbinieku jautājumiem. Vēl tika izmantotas roku spīles, kurās ielika pratināmā roku. Spīdzinātājs grieza rokturi, un spīles lēnām salauza roku kaulus, līdz gūsteknis vairs nespēja izturēt sāpes un pastāstīja visu ko zināja.

Spīdzināšanu parasti veica vietējie pratinātāji, kas prata ieslodzītā dzimto valodu un pazina konkrētās zemes iedzīvotāju raksturu, dzīvesveidu un paražas. Šie vietējie bendes nereti bija pat bīstamāki nekā vācieši, jo labāk mācēja psiholoģiski salauzt gūstekni un bija nežēlīgāki, jo centās izpatikt vācu priekšniekiem.

Tāds, piemēram, bija norvēģis Henrijs Rinnans (attēlā). Viņš kļuva bēdīgi slavens ar gestapo vienību, tā saukto Rinnana bandu, kura iesūtīja aģentus Norvēģu pretošanās kustībā un palīdzēja vāciešiem apcietināt tūkstošiem cilvēku. Uzskata, ka Rinnana banda vainojama vairāk nekā 80 slepkavībās, bet pašu Rinnanu notiesāja par 13 cilvēku nogalināšanu un sodīja ar nāvi 1947.gada februārī.

1941.gada vasaras beigās radot Ostlandes reihskomisariātu - vācu okupācijas varas militāras un civilas pārvaldes struktūru -, kas aptvēra Baltijas valstis un daļu Baltkrievijas, tika veidotas arī dažādas policijas struktūras, kuras darbojās samērā neatkarīgi. Visa reihskomisariāta policijas darbību pārraudzīja Augstākais SS un policijas vadītājs, kopš 1941.gada novembra šo amatu pildīja Fridrihs Jekelns. Formāli viņs bija pakļauts Ostlandes reihskomisāram, faktiski darbojās tiešā SS reihsfīrera Heinriha Himlera pārraudzībā. Ostlandes vācu Drošības policija, SD (SS drošības dienests) un Kārtības policija bija galvenās institūcijas, kas atradās Jekelna pakļautībā, un šo institūciju vadība atradās Rīgā. Latvijas ģenerālapgabalā policijas šefa amatu ieņēma ģenerālmajors Valters fon Šrēders, kuram formāli bija pakļauta Latvijas ģenerālapgabala vācu SD un Drošības policija, kā arī kārtības policija. Galvenā represīvā institūcija Latvijā bija SD un Drošības policija, kuru vadīja Rūdolfs Lange (attēlā). Šī institūcija sastāvēja no piecām pārvaldēm, no kurām galvenā bija Valsts slepenpolicijas pārvalde. Tai savukārt bija pakļautas arī vairākas latviešu policijas vienības: Latviešu drošības palīgpolicija (Arāja komanda), kurā 1943.gadā bija ap 1200 vīru un kura piedalījās holokausta īstenošanā Latvijas teritorijā, kā arī kaujās pret padomju partizāniem; tā sauktā latviešu kartotēka vai Sondergruppe R, kas vāca ziņas par režīma pretiniekiem (1941.gada oktobrī šajā kartotēkā bija reģistrēti jau 23 000 politiski aizdomīgas personas); Latviešu politiskā policija, kurā strādāja 300-400 darbinieku. Pēdējā bija pakļauta tieši SD un Drošības policijas pavēlniekam Langem, un to vadīja Herberts Teidemanis. Par šo struktūru ir zināms visai maz. Nav skaidrs, cik plašs bija šīs policijas slepeno ziņotaju tīkls un vai tas ietilpa kopējā SD un Drošības policijas aģentu kopskaitā.

Daudzu valstu pretošanās kustību dalībnieki labi zināja gestapo metodes. Kad vienu no viņiem apcietināja, pārējie saprata, ka agri vai vēlu nabaga biedru salauzīs ar spīdzināšanu. Atlika vien cerēt, ka spīdzināšanas upuris izturēs pietiekami ilgi, lai vini pagūtu mainīt ieroču paslēptuvi un nozust paši. Gestapo bija tik nežēlīgas iestādes slava, ka pretošanās kustības dalībnieki bieži izdarīja pašnāvību, lai nenonāktu slepenpolicijas moku kambaros. Daudzi nēsāja līdzi indes ampulu un bija gatavi to norīt, ja tiktu gestapo nagos. Tikmēr pašā Vācijā gestapo vairs nebija tik varena organizācija, piemēram, Berlīnē kara beigās uz 4000 iedzīvotājiem bija tikai viens gestapo ierēdnis, bet Prūsijas provincē - tikai viens ierēdnis uz 25 000 iedzīvotājiem.

Kad 1944.gada Sarkanā armija strauji virzījās uz priekšu Austrumu frontē, bet Sabiedroto desants kāpa krastā Francijā, gestapo turpināja iztukšot savus cietumus un sūtīt ieslodzītos uz vācu armijas kontrolētajām teritorijām, lai viņi nenonāktu Sabiedroto karaspēku rokās. Vēl 1944.gada 18.augustā, kad gestapo atstāja Parīzi, konvojs ar 1600 ieslodzītajiem devās uz Vāciju, lai gan pret to skaļi protestēja Sarkanais Krusts. Gandrīz visi ieslodzītie aizgāja bojā Vācijas koncentrācijas nometnēs. Gestapo līdz pēdējam brīdim iedvesa šausmas okupēto zemju iedzīvotājiem. Slepenpoliciju likvidēja 1945.gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas. Pēc kara Nirnbergas procesā gestapo tika atzīta par noziedzīgu organizāciju un piederība tai - krimināli sodāma.

Lai nenonāktu Sabiedroto rokās, daži gestapo darbinieki izdarīja pašnāvību. Vairums sadedzināja savus dokumentus, uzvilka civilo apģērbu un mēģināja noslēpties milzīgajās bēgļu straumēs. Tā daudziem izdevās izvairīties no atbildības. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad bijušie gestapo darbinieki sāka kalpot Sabiedrotajiem, kuri dažbrīd vairak izspiegoja cits citu, nekā vajāja kara noziedziniekus. Viens no tādiem vīriem, kas pārgāja Sabiedroto dienestā, bija bēdīgi slavenais gestapo ierēdnis Klauss Barbi (attēlā) jeb Lionas miesnieks, par kuru daži vēsturnieki apgalvo, ka uz viņa sirdsapziņas ir 14 000 cilvēku nāve Francijā. Par spīti tadai pagātnei, ASV militārais izlukdienests savervēja Barbi, jo uzskatīja, ka viņa izlūka prasmes noderēs cīņā pret komunismu. Tādēļ šo kara noziedzinieku slēpa no Francijas varasiestādēm līdz 1951.gadam, kad CIC palīdzēja viņam izbraukt uz Bolīviju. Tikai pēc 32 gadiem Barbi izdeva Francijai un tur piesprieda mūža ieslodzījumu par nozigumiem pret cilvēci.