Traķēnes zirgi [Trakehner]4

.

Traķēnes zirgi ir Eiropas siltasiņu zirgu šķirne, kas radusies Austrumprūsijā, Traķēnes zirgaudzētavā. Šķirne nodēvēta šīs slavenās audzētavas vārdā, un visas traķēniešu ciltslīnijas ir cēlušās no šīs audzētavas. 18. gadsimta sākumā Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I saskatīja nepieciešamību pēc jauna tipa zirgiem Prūsijas armijas kavalērijai – iepriekš izmantoto smagnējo zirgu vietā bija nepieciešami vieglāki, izturīgāki, ātrāki zirgi. No septiņām karaliskajām audzētavām tika atlasīti labākie zirgi, un 1732. gadā tie visi tika pārvietoti uz jauno karalisko audzētavu Traķēnē, kur sākās selekcijas darbs un radās jauna šķirne.
Kad 1787. gadā audzētavas vadību savās rokās pārņēma grāfs Lindenau, viņš ieviesa vēl stingrāku atlasi, izbrāķējot divas trešdaļas ērzeļu un vienu trešdaļu vaislas ķēvju. Tāpat viņš atļāva privātajiem audzētājiem vest savas ķēves pie audzētavas ērzeļiem. Laikā no 1817-1837. gadiem tika ievesti angļu tīrasiņu un arābu ērzeļi, ar kuriem uzlabot jauno šķirni.
Pirmā traķēnes zirgu ciltsgrāmata tika publicēta 1877. gadā, bet pirmā Austrumprūsijas ciltsgrāmata, kurā tika iekļauti arī privāto īpašnieku zirgi, tika laista klajā 1890. gadā. Šīs abas grāmatas vēl šobaltdien kalpo par pamatu ciltsrakstu izpētēi. Līdz pat II Pasaules Karam traķēnieši bija vieni no populārākajām šķirnēm, kas tika izmantoti dažādiem nolūkiem – armijas vajadzībām, lauku darbiem, tāpat arī sportā. Pirmskara periodā traķēnieši bija Olimpisko spēļu godalgoto vietu ieguvēji iejādē, trīscīņā un konkūrā. Taču vēsture deva traķēnes zirgu šķirnei teju neatgriezenisku triecienu – kopš krietnā skaitliskā samazinājuma pēc I Pasaules Kara, traķēnieši jau bija paspējuši atkopties, taču 1944. gada oktobrī, kad II Pasaules Karš jau tuvojās beigām, tika dota pavēle evakuēt zirgus no Traķēnes audzētavas. Aptuveni 800 labāko zirgu tika steigšus vesti prom, taču tālu tie netika – lielākā daļa nonāca krievu karaspēka rokās un tika nogādāti uz Krieviju. Privātīpašniekiem un to zirgiem netika ļauts pamest valsti līdz pat 1945. gada janvārim, kad krievu karaspēks pārrāva pēdējo vācu frontes līniju. Tad aukstās ziemas vidū privātie audzētāji centās nogādāt savus zirgus uz drošākām vietām. Šis bēgļu gājiens turpinājās 2,5 mēnešus, un, kad beidzot tie sasniedza Rietumvāciju, no sākotnēji 800 izglābtajiem zirgiem, pāri bija palikuši tikai kādi 100 nožēlojama paskata kleperi. Turpmākās desmitgades tika veltītas tam, lai šķirni atjaunotu. 1947. gada oktobrī tika nodibināta Rietumvācijas Traķēnes zirgu izcelsmes siltasiņu zirgu audzētāju un draugu asociācija, pazīstama kā Traķēnes biedrība. Traķēniešu bija palicis ārkārtīgi maz, un arī palikušie daļa bija sliktā stāvoklī. 1950. gadā Vācijas Federālā valdība izlēma atbalstīt audzētāju centienus un sniedza atbalstu nelielas audzētavas izveidošanai Lejassaksijā, netālu no Hunnesrukas. Individuālajiem audzētājiem deva iespēju izvietot šeit savas ķēves; iegūtie kumeļi piederēja Traķēnes Sabiedrībai – korporācijai, kas tika izveidota ar mērķi saglabāt un popularizēt traķēniešus. 1980-to gadu beigās šī sabiedrība jau kļuva par Traķēnes Biedrības labo roku, audzētavas izveidojās arī Rantcau un Birkausenā. Laiku pa laikam tika izmantoti arī arābu un tīrasiņu ērzeļi šķirnes uzlabošanos nolūkos.
Ērzeļu sertificēšanas tradīcija iesākās Austrumprūsijā jau 1926. gadā; mūsdienās zirgu audzēšanas pamatprincipus nosaka speciāli likumi. Traķēnes ērzeļi tiek pārbaudīti un sertificēti ikgadējās skatēs, ko organizē Traķēnes Biedrība. Skates beigās notiek arī izsoles, tādējādi tiek piesaistīts liels interesentu skaits ne tikai no Vācijas, bet arī no citām pasaules valstīm. Arī ķēves tiek novērtētas 3 gadu vecumā, lai noteiktu to piemērotību vaislas darbam.
Sākumā traķēnieši bija kompakti, spēcīgi zirgi, kuriem trūka ievērojamāki izmēri un elegance. 19. gadsimtā sākās rūpīgāka šķirnes attīstīšana, uzmanīgi uzlabojot traķēniešus ar labākajiem angļu tīrasiņiem un arābu zirgiem. Audzēšanas programmas mērķis bija iegūt labākas izturības zirgus, kas sevi spētu pierādīt ne tikai kā labus jājamzirgus armijas vajadzībām, bet arī kā darba zirgus Austrumprūsijas zemnieku vajadzībām miera laikos. Tīrasiņi spēcīgajiem, stabilajiem un cēlajiem traķēniešiem deva savus izmērus, temperamentu un izturību, bet arābu zirgi – eleganci.
Mūsdienu traķēnieši ir liela auguma zirgi, skaustā vidēji 160-170 cm. Pieļaujamas ir visas apmatojuma krāsas. Traķēnieši sevī iemieso viscēlāko vācu jājamzirgu šķirni. Vēlamais traķēniešu tops ir eleganti, liela auguma, harmoniski veidoti zirgi, kurus raksturo izteiksmīgums un aristokrātiskums. Tiem raksturīga sausnējas, izteiksmīgas formas galva, ar lielām acīm; kakls ir vidēji garš, labi veidots, platas, brīvas ganašas, muskulatūra plastiska, elastīga; ekstremitātes sausnējas, tīras, korektām stāvotnēm. Pleca lāpstiņa ir liela, slīpa, skausts izteikts, harmoniski savienots ar muguras līniju.
Traķēnieši ir lieliski iejādes zirgi, pateicoties savām kustībām – tās ir vieglas, elastīgas, rikši ir plūstoši, lēkši ir ērti, līdzsvaroti, pateicoties slīpajai plecu lāpstiņai un proporcionāli garajai mugurai un vēzīšiem. Šķirnei raksturīgā spēcīgā pēcpuse un izturīgās stiegras un muskuļi padara traķēniešus par teicamiem konkūra zirgiem. Tomēr viena no izteiktākajām traķēnes zirgu īpašībām ir to temperaments – tie ir dedzīgi, uzmanīgi, inteliģenti, bet tajā pašā laikā arī ļoti stabili, paklausīgi un mierīgi zirgi.