Kad Titāniks grima Atlantijas okeānā, spēkā stājās nerakstītais likums "sievietes un bērnus glābt vispirms". Vairums vīriešu šo likumu ievēroja, nostājās malā smēķējot savu pēdējo cigareti un sakot savām ģimenēm ardievas. Bet tie nebija tikai vīrieši, kuri bija drosmīgi. Dažas sievas atteicās kāpt glābšanas laivās bez saviem vīriem. Tā rezultātā bija pāri, kuri nomira viens otram blakus. Arī slavenais Titānika orķestris nenobijās, viņi mira savās glābšanas vestēs, spēlējot kuģim grimstot. Un protams, Kapteinis Edvards Smits arī atteicās pamest savu kuģi. Visā šajā drosmē bija arī kaut kas cits: gļēvulība. Ne visi pasažieri bija drosmīgi. Patiesībā, lielākā daļa no viņiem bija savtīgi. Viņi rūpējās tikai par sevi un viņiem interesēja tikai savas ādas glābšana. Lūk 10 stāsti par šādiem gļēvuļiem.
Titāniks: 10 stāsti par pasažieru gļēvulību tajā naktī29
Brūss Ismejs bija augstākā ranga White Star pārstāvis, kurš izdzīvoja. Brūss Ismejs bija angļu uzņēmējs un White Star prezidents, kompānija, kas uzbūvēja Titāniku. Ismejs bieži bija uz savas kompānijas kuģiem to pirmajos braucienos, un arī Titāniks nebija izņēmums. Viņš bija augstākā ranga White Star pārstāvis, kurš izdzīvoja Titānika nogrimšanā un pēc tam ieguva gļēvuļa reputāciju. Ismejs uzkāpa uz vienas no pēdējām glābšanas laivām tajā liktenīgajā naktī un atteicās pat atskatīties uz grimstošo kuģi. Kad kuģis Carpathia izglāba tos, kuri bija glabāšanas laivās, Ismejs lūdza privātu kajīti un pavadīja lielāko daļu sava laika opija reibumā. Amerikāņu prese bija nežēlīga pret Ismeju, nosodot viņu par grimstošā kuģa atstāšanu, kad daudzi bērni un sievietes vēl bija uz klāja. Viņš tika nosaukts par "Titānika gļēvuli". Sabiedrība bija vēl vairāk sašutusi, kad izplatījās baumas, ka Ismejs brauciena laikā aicināja kapteini palielināt kuģa ātrumu, lai ātrāk sasniegtu savu galamērķi. Tika arī atklāts, ka tā bija Ismeja ideja ierobežot glābšanas laivu skaitu uz kuģa. Titāniks varēja pārvadāt 48 glābšanas laivas, tomēr zem Ismeja padoma, tas pārvadāja tikai 20.
