Saskaņā ar viņas grāmatu kuģim bijis pietiekami daudz laika, lai izvairītos no sadursmes, bet stūrmanis kritis panikā un stūri pagriezis uz pretējo pusi. Brīdī, kad katastrofālā kļūda tika labota, bija jau par vēlu - kuģis sadūrās ar aisbergu, kas tam radīja nopietnus bojājumus.
Arī pēc notikušās sadursmes pasažierus un kuģa ekipāžu būtu izdevies glābt, ja vien kuģis būtu palicis uz vietas, jo tikai četru stundu ilga brauciena attālumā no tā bijis cits kuģis, un Titāniks, visticamāk, būtu spējis noturēties virs ūdens līdz tā atbraukšanai.
Grāmatā uzsvērts, ka stūrmaņa rīcība bijusi kļūda, bet viss tālāk notikušais bija apdomāti lēmumi - Brūss Izmejs, kompānijas White Star Line vadītājs, kam piederēja Titāniks, nobijās no tā, ka negadījums varētu nopietni ietekmēt uzņēmuma tālāko nākotni, tāpēc kuģa kapteinim pavēlēja turpināt kustību. Tas pastiprināja ūdens ieplūšanu pa kuģa bojātajām vietām un noveda pie tā, ka kuģis nogrima daudz straujāk.
Patiesība par to, kas notika ar leģendāro kuģi, gandrīz 100 gadus glabājās pie Čārlza Laitollera ģimenes. Viņš bija viens no vecākajiem kuģa ekipāžas locekļiem, kam izdevās izdzīvot katastrofā. Pats vīrietis, kurš tiek uzskatīts par vienīgo no izdzīvojušajiem, kam bija precīza informācija par liktenīgās nakts notikumiem, savas dzīves laikā šos noslēpumus neatklāja, jo baidījās, ka kompānija, kurā viņš darbu turpināja, varētu bankrotēt un viņš ar kolēģiem zaudētu ienākumus.
"Vienīgais cilvēks, kam viņš visu izstāstīja, bija viņa mīļotā sieva Silvija, mana vecmāmiņa," atklājusi lēdija Patena. "Viņa nomira, kad man bija 16 gadu, un, lai gan viņa nekad man nebija īpaši piekodinājusi glabāt šīs zināšanas noslēpumā, es nevienam par to nestāstīju."
