Sibīrija, kā zināms, ir ekstrēma vietiņa, bez leģendārajiem saliem pazīstama ar to, ka vietējie iedzīvotāji tur ir pieraduši aci pret aci ieraudzīt lielu daļu to zvēru, kuri Rīgas zvērudārzā ir aplūkojami tikai aiz dubultām restēm.
Tīģerienes pateicība26
1058
1
Un tā- pat Sibīrijai neparasti aukstā ziemā pāri Amūras upei uz kādu pierobežas ciematu viesos regulāri sāka nākt Usūrijas tīģeri. Naktīs pa logiem vietējie iedzīvotaji vēroja, kā lielie kaķi valsta atkritumu konteinerus, meklējot tajos kaut ko ēdamu. Robežsargi bija starp tiem, kuri bija spiesti pat visauskstākajā laikā pildīt savus pienākumus, un viņiem īpaši bieži nācās redzēt milzīgos kaķus. Reiz robežsardzes leitnantam no sargtorņa zvanīja nobijies kareivis- "Biedri vecāko leitnant! Tīģeris stāv!"
"- Kas? Tīģeris? Ja brūk virsū, uzreiz šauj!" atbildēja leitnants. Tas, ka tīģeris ir ierakstīts sarkanajā grāmatā, ir viena lieta, bet cilvēka dzīvība- otra. "Mēs tūlīt atbrauksim!"
"Tieši tā! Viņš pie posteņa robežas jau labu laiku stāv un neko nedara- bet bail!" bija acīmredzami, ka kareivim bijis maz darīšanu ar lielajiem plēsoņām.
Leitnants ielēca mašīnā un ātri bija notikuma vietā. Un taisnība- sēž tīģeris, nekustas. Tas ir, precīzāk, tīģeriene. Tā viņi skatījās viens uz otru, un leitnants ieraudzīja, ka krūmos kaut kas kustas. Mazi tīģerēni! Bet tīģeriene sēž un nekustas.
"Viņiem ēst mežā nav ko, un viņa tīģerēnus atveda, lai mēs par viņiem parūpētos!" uzminēja leitnantam līdz atbraukušais seržants- sibīrietis.…
Bet ko mēs ar viņiem darīsim?" leitnants bija atturīgs pret tīģerienes vēlmi uzticēt viņam mazos strīpaiņus, un, lai noveltu neatrisināmo jautājumu no saviem pleciem, sazinājās ar priekšniecību- un viņam paveicās. Pulka komandiera vietā viņam atbildēja apgādes daļas majors, kurš jautājumu atrisināja vienkārši. Armija nav zvērudārzs, bet tīģerēnus aizgādāt uz Habarovskas zvērudārzu- pārāk liela klapata, un nav skaidrs, vai kāds viņus tur gribēs. Nošaut dzīvnieku, kurš nācis pēc palīdzības, būtu necilvēcīgi. Prom viņa neies, tā arī nobeigsies ar visiem tīģerēniem.
Reklāma
"Piestūrē pie noliktavas, gaidīšu! " deva rīkojumu majors. Pastaigājis pa noliktavu un padomājis, viņš deva rīkojumu iekraut mašīnā pusi govs liemeņa.
"Aizved un atstāj tīģerienei! Tikai, ja kas, esi uzmanīgs! " norīkoja majors.
Liemenis bija smags, sniegs dziļš, bet divatā ar seržantu viņi kaut kā to aizvilka . Tīģeriene gulēja nekustīgi un vēroja notiekošo ar savām lielajām, dzeltenajām acīm. Kad virsnieki, atstājuši liemeni, iekāpa atpakaļ mašīnā, tīģeriene paņēma smago gaļas gabalu kā spalviņu un ienesa mežā. Visi atviegloti uzelpoja.
Kādā pavasara naktī leitnants devās pārbaudīt sargposteņus, laiks bija silts, spoži mirdzēja zvaigznes, skaisti! Apstājās, un priecājoties par dabas krāšņumu, nolēma apstāties un uzsmēķēt. Piešķīla sērkociņu un sev līdzās ieraudzīja tīģerienes dzeltenās acis. Tīģeriene bez trokšņa pienāca pie viņa, paskatījās viņam acīs
"Nu viss, te viņa arī ir, mana nāve, nobijies padomāja leitnants.
Bet viņa gluži kā mājas kaķis ar sānu nobrauca gar viņa kāju, un noglaudījusi ar asti leitnanta roku, bez trokšņa pazuda. Bet leitnants no tā laika ir cieši pārliecināts, ka dzīvnieki mēdz būt pateicīgi- reizēm pat pateicīgāki, kā cilvēki.
Reklāma
Reklāma
Tev patiks šie raksti
