Sparta (sengr. Σπάρτη - Spartē) - sākotnēji 5 apmetņu kopiena, vēlāk militārās aristokrātijas demokrātijas valsts Helladā, Peloponēsas pussalā IX-II gs.p.m.ē. Lakedaimonijas polisas centrs (bieži literatūrā par Spartu dēvē visu polisu). Izveidojās XII gs. p.m.ē. Lakeonijas ielejā, VIII-VII gs.p.m.ē. iekaroja Mesēniju, izveidojot valsti. Sabiedrība izteikti sadalīta kastās: valdošā kārta - spartieši, doriešu pēcteči, - savu dzīvi veltīja politikai un karotprasmes apgūšanai un attīstīšanai. Saimniecība bija iekaroto ahajiešu, kas bija iedalīti perioikos un heletos, ziņā.Sparta kļuva par spēku, pie kura glābiņu meklēja tās sengrieķu polisas, kuras nevēlējās nokļūt Atēnu pakļautībā. Sparta šīs koalīcijas priekšgalā uzvarēja Peloponēsas karā (431.-404. g.p.m.ē.) un kļuva par ietekmīgāko valsti Hellādā. 146. g.p.m.ē. to iekaroja Senā Roma, bet 27. g.p.m.ē. Sparta kļuva par Romas Ahajas provinci.
6.-5. gadsimta pirms mūsu ēras sākumā Sparta bija visstiprākā polisa Grieķijā. Sociālā un valsts iekārta atšķīrās no citām Grieķijas polisām. Spartā bija ļoti liels skaits nebrīvo iedzīvotāju – helotu. Laika gaitā Sparta pārvērtās par tādu kā stingras kārtības zonu, jo Spartas polisas pilsoņi – hoplīti baidījās, ka heloti varētu sacelties.
Spartieši (gr. spartiātai) - valdošā kārta Spartā (Lakonijā, Peloponēsas pussalā), ko veidoja Dorieši, kuriem vienīgajiem bija pilsoņu tiesības. Vīrieši savu dzīvi veltīja karotprasmes apgūšanai un attīstīšanai. Būdami skaitliskā mazākumā, spartieši turēja atkarībā pārējos Spartas iedzīvotājus: perioikus un helotus. No visām doriešu ciltīm spartieši visilgāk norobežojās no citiem, strikti sargājot savas privilēģijas un nepieļaujot sajaukšanos - Hērodots (IX. 33, 35) zina nosaukt tikai 2 personas, kam piešķirtas pilnas pilsoņu tiesības. Vēlāk retumis tomēr izciliem lakoniešiem - perioikiem un helotiem, -, kā arī dažiem svešzemniekiem tika piešķirtas pilsoņu tiesības un tie uzņemti spartiešu vidū, taču līdz Agīda un Kleomena laikam, kad sāka pieļaut citu uzņemšanu un jauktās laulības, šādi gadījumi bija reti.
Viena no slavenākajām Spartiešu kaujām ir visu mūsu zināmā termopilas kauja Leonīds (Grieķu: Λεωνίδας; "Lauvas dēls", "Kā lauva") bija Spartas valdnieks, septiņpadsmitais no Agiādas dzimtas, viens no karaļa Anaksandrīta || dēliem, kurš tika uzskatīts par Hērakla pēcteci, dēļ savas spēka un drosmes, kas padarīja slavenu viņa priekšteci. Lai gan ir zināms, ka Leonīds mira Termopilu kaujā 480. gada augustā p.m.ē., ir maz zināms par viņa dzimšanas gadu un notikumiem pirms kļūšanas par karali
ko mēs zinām no filmas (300: Termopilu kauja)
Kauja pie Termopilu pārejas 480. gadā p. m.ē.
Persieši šajā laikā bija izveidojuši ļoti lielu lielvalsti, kas stiepās no Indas upes austrumos līdz Ēģiptei rietumos, no Ārābu jūras dienvidos līdz Melnajai, Kaspijas un Arāla jūrām ziemeļos. Tolaik Persiju pārvaldīja Dārijs I, kuram ar to nepietika un tāpēc viņš gribēja iekarot Grieķiju. Pirms kaujas pie Termopilām, norisinājās vēl viena svarīga grieķu kauja pret persiešiem — Maratonas kauja 490. gadā p. m. ē. Toreiz grieķi izcīnija fantastisku uzvaru pateicoties grieķu lieliskajiem stratēģiem. Viņi saprata, ka persieši tā vienkārši nepadosies, un tāpēc viņi nostiprināja savu karaspēku.
490.g.pmē. persiešu karaspēks Dārija I vadībā pārcēlās kuģos pāri Egejas jūrai, izcēlās Atikas piekrsastē un apmetās Maratonas līdzenumā – tikai 42 km no Atēnām. Par notikumiem Maratonas kaujas sakarā mums stāsta Hērodots un citi senie vēsturnieki.
Atēnās pienāca satraucoša vēsts, ka persieši sākuši izcelties malā Maratonas līdzenumā. Daļa Atēnu aristokrāti bija gatavi pāriet persiešu pusē: ar persiešu ķēniņa palīdzību tie cerēja atgūt varu pār dēmosu.
Atēnieši nedrīkstēja kavēties. Ātri sapulcējās Atēnu karaspēks. Tajā bija 10 000 smagi apbruņotu kājnieku; 1 000 karavīru atsūtīja palīgā nelielā Platajas pilsēta. Karaspēks, ko vadīja stratēģi, devās pretim ienaidniekam. No pakalniem, kuri ietvēra Maratonas līdzenumu, atēnieši redzēja persiešu nometni un viņu kuģus, kas bija izvilkti krastā. Persiešu karaspēks bija ievērojami lielāks nekā atēniešu karaspēks.
Aizsprostodami ienaidniekam ceļu uz Atēnām, grieķi ieņēma pozīcijas uz pakalniem, kur persiešu jātnieki nevarēja piekļūt. Karaspēka komandēšana bija uzdota pieredzes bagātam stratēgam Miltiādam. Apmēram nedēļu pretinieki nostāvēja viens otram pretī.
Kāpēc šo kauju tā nosauca? Maratonskrējiens. Kāds atēnietis, kas vēlējās ātrāk aiznest saviem līdzpilsoņiem priecīgo uzvaras vēsti, visu 42 kilometru lielo attālumu no Maratonas līdz Atēnām noskrēja skriešus. Ieskrējis pilsētā, viņš izsaucās: „Priecājieties, atēnieši, mēs uzvarējām!” pēc tam noslīga zemē un nomira.
Par godu šim varoņdarbam tiek organizētas sacīkstes – maratonskrējiens, kas ir 42,2 km garš un tas iekļauts olimpiskajās spēlēs. Pirmo reizi pēc oriģinālā skrējiena tas tika skriets 1898.gada Atēnu olimpiskajās spēlēs.
