TOP10 slavenības, kas izlasīja savu nekrologu4

Ernests Hemingvejs

1954. gada oktobrī Nobela prēmija literatūrā tika piešķirta amerikāņu rakstniekam Ernestam Hemingvejam. Rakstnieks tīkojis pēc tās, taču iepriecinošo vēsti viņa prātā apēnoja aizdomas: prēmija piešķirta dažus mēnešus pēc paša nekrologa publicēšanas, un tā izraisītā pastiprinātā uzmanība varētu būt ietekmējusi žūrijas lēmumu. Tā gada janvārī Hemingvejs ar sievu Mēriju bija devies safari lidojumā pār Āfriku, kura laikā lidmašīna nogāzās – rakstnieks savainoja galvu, sieva lauza divas ribas. Nākamajā dienā, mēģinot sasniegt medicīnisko centru Entebē ar citu lidmašīnu, tā eksplodēja. Hemingvejs guva pirmās pakāpes apdegumus, smagu kontūziju ar īslaicīgu redzes un dzirdes zudumu un ievainojumus. Kad viņi galu galā nokļuva Entebē, viņus tur sagaidīja avīzes, pilnas ar vēsti par Hemingveja nāvi, kas bija izplatījusies pa visu pasauli. Nākamās nedēļas rakstnieks pavadīja atlabstot un lasot savus nekrologus. Un, protams, dzerot. Visu mūžu būdams vāji kontrolējams alkoholiķis, viņš nu dzēra vairāk nekā jebkad, lai mazinātu savainojuma sāpes. Traumu dēļ rakstnieks tā arī nevarēja pats saņemt Nobela prēmiju Stokholmā, un viņš nosūtīja savu pateicības runu rakstiski. Stāsta, ka atlikušos septiņus dzīves gadus Hemingvejs ik rītu mēdzis nekrologus pārlasīt, lēnām malkojot šampanieti. Bet diez vai tie bija iemesli, lai 1961.gadā, neilgi pirms savas 62. dzimšanas dienas, rakstnieks izdarītu pašnāvību nošaujoties.

Alfrēds Nobels

Šķiet, cilvēces vēsturē vislielāko ieguvumu no kļūdaina nekrologa sniedzis slavenā zviedru ķīmiķa un inženiera, dinamīta izgudrotāja Alfrēda Nobela gadījums. Pāragrais nekrologs bija tieši laikā, lai Nobels pagūtu veikt būtiskas izmaiņas savā testamentā. 1888.gad;a izgudrotāja brālis Ludvigs Nobels nomira ceļojuma laikā Kannās, un kāds franču laikraksts pārpratumu dēļ publicēja slavenā Alfrēda Nobela nekrologu: „Nāves tirgonis ir miris. Dr. Alfrēds Nobels, kurš kļuva bagāts, izgudrojot jaunus veidus, kā vēl ātrāk nogalināt vēl vairāk cilvēku, miris vakar.” Nekrologā „nelaiķis” tika nosodīts par savu bīstamo izgudrojumu, dinamītu, un nožēlots, ka viņš nav apsvēris lēmumu atstāt labāku mantojumu pēc nāves. Alfrēds Nobels bijis dziļi satriekts, kad aptvēris, kā pasaule to pieminēs, par spīti viņa 355 izgudrojuma patentiem un finansiālajai veiksmei. Viņš pavadīja nopietnās pārdomās septiņus gadus, līdz 1985. gadā parakstīja savu testamentu, kurā novēlēja 94% īpašumu Nobela prēmijai, kas ik gadu jāpiešķir par izciliem sasniegumiem dažādās jomās neatkarīgi no tautības. Pēc gada Nobels nomira ar smadzeņu trieku 63 gadu vecumā. Nobela prēmiju fonds, kas sākotnēji bija aptuveni 250 miljoni dolāru, 2008.gadā bija pieaudzis līdz 560 miljoniem.

Pāvests Jānis Pāvils II

Dzīvei labpaticies piespēlēt viltotus nekrologus pat Augstākajai varai, tik tuvām personām kā pāvestiem – tas gan nešķiet labs joks pat neticīgajiem. Tas skāra pāvestu Benediktu XV, kurš smagi saslima ar pneimoniju 1922. gada janvārī. Viņam vēl dzīvam esot, kāda Ņujorkas avīze pasteidzās ziņot: „Miris pāvests Benedikts XV”, taču, aptvēruši savu pārsteidzību, avīžnieki nākamajā numurā publicēja: „Pāvests brīnumainā kārtā atlabis.” Mēneša beigās pāvests patiešām devās pie sava Radītāja. Savukārt pāvests Jānis Pāvils II, pirmais ne-itāliešu izcelsmes pāvests pēdējo 455 gadu laikā un viens no visu laiku ievērojamākajiem Vatikāna vadītājiem, ir vienīgais, kuram ziņu ar savu nāvi nācies saņemt trīs dažādos gadījumos. Pirmoreiz tas notika uzreiz pēc atentāta pret pāvestu 1981. gadā, kad, neraugoties uz saasinātu piesardzību pēc nesenās telekanāla CBS kļūmes ar pāragro nekrologu atentātā cietušajam Baltā nama preses sekretāram Džeimsam Breidijam, ziņu kanāls CNN pieļāva tādu pašu kļūdu attiecībā uz pāvestu. Taču ar to CNN nepietika – 2003. gadā pāvesta nekrologs bija vairāku citu vidū, kas nāca gaismā un izrādījās laikus sagatavotas nekrologu klišejas „perspektīvākajiem nelaiķiem”. Un pat 2005. gada 1. aprīlī – dienu pirms 84 gadus vecā pāvesta nāves – TV kanāls Fox News jau pasteidzās izziņot viņa nāvi, jo bija saņēmis kļūdainu informāciju no Itālijas preses, ka pāvesta sirds monitorā parādījusies taisna līnija. Acīmredzot pāvesta neparastajā liktenī bija paredzēti arī šādi pavērsieni, kas gan viņam netraucēja turpināt nolemto ceļu.

Karaliene māte

Anglijas karalienes māte Elizabete ir viena no diviem valdošās dinastijas pārstāvjiem, kas sasniedza 100 gadu vecumu. Karaliene māte nomira 101 gadu veca 2002.gadā. taču Austrālijas prese pārsteidzās viņu „apbedīt” jau 1993.gadā – un tikai uz baumu pamata. Proti, kāds Londonā Bāzēta telekanāla Sky News jaunais darbinieks nejauši redzēja iekšējās apmācības mēģinājumu paziņojumam par karalienes mātes nāvi (viena no daudzajām, kas iestudēti Lielbritānijas medijos daudzu gadu laikā, gaidot viņas it kā drīzo galu) un nosprieda, ka tas notiek īstenībā. Viņš tūlīt zvanījis mātei uz Austrāliju, kur šī ziņa nonākusi medijos. Laika zonu atšķirības dēļ austrāliešiem bija grūtības sēru vēsti ātri pārbaudīt (Anglijā tad bija nakts). Darbinieks, protams, ticis uz vietas atlaists. Taču šie bija tikai „ziediņi” attiecībā uz karalienes mātes nekrologu. „Odziņas” ienācās gadu pēc viņas nāves, 2003.gada 16.aprīlī, kad gluži kā nokavētā joku dienā telekanālā CNN nāca gaismā priekšlaicīgi daudzu slavenību nekrologi. Izrādījās, kanāls gatavojis sēru ziņu uzmetumus vairākām pasaulslavenām personām, lai vajadzības gadījumā varētu tos ātri publicēt. Diemžēl šiem nekrologiem varēja brīvi piekļūt CNN mājas lapā – un lasītājiem tad bija garantēts humora šovs. Tā kā daļai no tiem par šablonu bija izmantots karalienes mātes nekrologs, ASV bijušais viceprezidents Diks Čeinijs, piemēram, varēja uzzināts, ka CNN viņu pēc nāves pieminēs kā „Lielbritānijas mīļāko vecmāmiņu”, bet pāvests Jānis Pāvils II, izrādās, visu mūžu bija aizrāvies ar „mīlestību uz ātrumscacīkstēm.”

Bertrans Rasels

Britu filozofs, matemātiķis, loģiķis, vēsturnieks un kritiķis Bertrans Rasels bija ļoti nopietns zinātnieks un sarežģīta personība, tāpēc var just līdzi izdevumam, kas atļāvās publicēt viņa nekrologu pirms laika. Sekas dabūja izjust veselas nācijas prese. 1920. gadā Rasels lasīja lekcijas Ķīnā, Pekinā, kur smagi saslima ar pneimoniju, bet līdz japāņiem nonāca kļūdaina informācija par viņa nāvi. Un tā kāds Japānas laikraksts publicēja sēru ziņu, ka 48 gadus vecais „britu filozofs un sociologs Bertrans Rasels miris 28.martā no pneimonijas Vācu hospitālī.” Kopš tā brīža grāfs Rasels, lai arī bieži iztēlojās sevi par pacifistu, pieteica karu japāņu presei. Viņš bija sūdzējies par to jau agrāk vēstulēs, apgalvojot, ka amerikāņu preses magnāta Hērsta izdevumi ir vēl „eņģeļi” salīdzinājumā ar japāņiem. „Šie avīžnieki apgrūtina mūsu dzīvi ārpus darba, pieprasot intervijas; apsēžoties blakus, pretim vilcienā, lai noklausītos mūsu sarunas, fotografējot mūs, kad vēlamies atpūsties vai pagulēt; sagaidot mūs gara ceļojuma galā ar 21 fotoaparāta zibspuldzes uzliesmojumu tumsā; izgudrojot tukšus, ļaunprātīgus melus, ja nepasakām viņiem pietiekoši daudz.” Mājupceļā uz Eiropu Rasels ar savu mīļāko Doru Bleku apmeklēja Japānu, kur Dora paziņoja: „Misters Bertrans Rasels, kurš saskaņā ar japāņu presi ir miris, nav spējīgs sniegt intervijas japāņu žurnālistiem.” Presi tas neuzjautrināja, un sarkasmu tā nespēja novērtēt. Labāk veicās amerikāņu žurnālistiem no New York Times, kas bija no japāņiem pārpublicējuši ziņu par Rasela nāvi. Dziļi atvainodamies, viņi esot piedāvājuši Raselam pašam...uzrakstīt savu nekrologu. Kādā brīdī izklaides pēc viņš to arī izdarījis, un fragmenti no tā tika citēti 1970.gadā viņa īstajā nekrologā New York Times. Starp citu, REasels pamatīgi iespītēja japāņu pāragrajam nekrologam, pārdszīvojot to vēl 40 gadus un sasniedzot 97 gadu vecumu.

Margareta Tečere

Ja tā padomā, vēl kaifīgāk sanāk, ja priekšlaicīgs nekrologs izraisa paniku politiķu aprindās. „Tečere mirusi,” šādu īsziņu 2009.gada 10.novembrī saņēma Kanādas premjerministrs Stīvens Hārpers. Tajā brīdī viņa atradās svinīgā pieņemšanā Toronto ar aptuveni 2000 viesiem, tā, ka ziņa izplatījās strauji un radīja diplomātisku paniku viesību laikā. Premjerministrs nekavējoties lūdza palīgu dimitru Soudasu sagatavot oficiālu paziņojumu, un palīgs tad iedomājās piezvanīt uz Londonu pēc sēru vēsts apstiprinājuma. Britu kolēģi „apsēdās”, jo viņu 84 gadus vecā Dzelzs lēdija bija tik dzīva, cik vien dzīva var būt. Ātri vien tika atrasts kaitnieciskās informācijas avots – tas izrādījās Kanādas transporta ministrs Džons Bērds. Būdams milzīgs britu premjerministres Margaretas Tečeres fans,  viņš pirms 16 gadiem viņas vārdā bija nosaucis... savu pelēki strīpaino kaķeni, kas nu bija devusies uz labākiem medību laukiem. Jā... reti gan kaķa nāve izraisa tik lielas izbailes valdošajās aprindās. Pārpratumam noskaidrojoties, politiķu kompānija, protams, atviegloti uzelpoja un sēroja līdz ar ministru par pūkainās draudzenes zaudējumu. Izņemot nāvīgi pārbijušos premjerministres palīgu Soudesu, kurš esot ņurdējis kā nikns suns: „Ja tas kaķis nebūtu beigts, es viņu nogalinātu tagad!”

Marks Tvens

Atšķirībā no Hemingveja citi rakstnieki, kam arī nācās „sagremot” savu nekrologu, paveica to asprātīgā stilā. Piemēram, slavenais angļu dzejnieks, romantisma pamatlicējs Semjuels Teilors Kolridžs, 1816.gadā apmeties kādā hotelī, pēkšņi izdzirdēja, ka viens no apmeklētājiem nolasa avīzes ziņu par viņa nāvi un komentēja: „Ļoti dīvaini, ka dzejnieks Kolridžs pakāries uzreiz pēc savas lugas panākumiem, bet viņš jau vienmēr bijis traks savādnieks.” Kolridžs atbildējis: „Patiešām, ser, tā ir visdīvainākā lieta, ka viņš pakāries, un vēl dīvaināk, ka viņš šobrīd runā ar jums.” Pārpratums bija radies, jo cilvēkam, kas bija atrasts Haidparkā pakāries, mugurā bija krekls ar S.T.Kolridža vārdu – visticamāk, dzejniekam nozagts.

Savukārt Džungļu grāmatas un Maugļa autors Redjards Kiplings, izlasījis savu nāves vēsti žurnālā, nosūtīja tiem atsauci: „Tikko izlasīju, ka esmu miris. Neaizmirstiet mani izsvītrot arī no savu abonētāju saraksta.”

Taču par pāragro nekrologu komentēšanās „pērli” kļuva izteiciens: „Ziņas par manu nāvi ir krietni pārspīlētas”, ko piedēvē Markam Tvenam. Negribētos laupīt šo ilūziju, tomēr vēsturiskās patiesūibas labad jāsaka , ka fakts ir „krietni pārspīlēts.” 1897.gada vasarā – 13 gadus pirms Marka Tvena nāves – sākās runas, ka rakstnieks ir tuvu miršanai un kāds tiks sūtīts pie viņa uz pēdējo interviju. Patiesībā ļoti slims bija Tvena brālēns. Pretēji leģendai Marka Tvena nekrologs nekad netika publicēts, tomēr rakstnieks nosūtīja avīzei New York Journal īsu šā atgadījuma komentāru, kurā bija teikts: „Baumas par manu nāvi bija pārspīlējums.” Nav zināms, kuram asprātim jāpateicas, par Tvena frāzes sagrozīšanu, taču viņš ir pārspējis pašu tā dēvēto amerikāņu humora tēvu.

Pols Makartnijs

Augstākā pilotāža, publicējot pāragro nekrologu, ir radīt sazvērestības teoriju. Ziniet, ka Pols Makartnijs patiesībā jau 1966.gadā ir miris un viņa vietu Bītlos ieņēmis tā līdzinieks? Tajā gadā kāds klausītājs piezvanīja uz Detroitas radio dīdžejam Rusam Gibam un paziņoja par pola nāvi. Pēc dažām dienām Ņujorkas radio dīdžejs Robijs Jangs ar milzīgu klausītāju līdzdalību apsprieda šo ziņu savā šovā, par ko tika atlaists no darba. Šie un citi incidenti radīja fenomenu Pols ir miris – vienu no vispopulārākajiem rokmūzikas mītiem. Tas izskaidrojot, kāpēc Bītli 1966.gadā pēkšņi pārtrauca vieskoncertus un sāka audzēt ūsas. Tomēr šausmīgākais noslēpums radīja grupā vainas apziņu, tāpēc daudzās Bītlu dziesmās var atrast norādes uz traģēdiju. Piemēram, grupas nākamais albums saucās Abbey Road (1969) – tieši uz šīs Londonas ielas, iznākot no ierakstu studijas, autokatastrofā gājis bojā Pols. Albuma vāku rotā foto, kurā Bītli šķērso ielu pa gājēju pāreju, kas simbolizējot bēru gājienu. Pols vienīgais iet basām kājām, aizvērtām acīm un ne vienā solī ar pārējiem, turklāt viņš tur cigareti labajā rokā – bet vispārzināms, ka Pols ir kreilis. Kronis visam bija frāze hītā Zemeņu lauki. Uzmanīgi ieklausoties var dzirdēt, ka Džons Lenons uz dziesmu beigām vārgā balsī izdveš: „Es apglabāju Polu”. Šie „atklājumi” radīja nebijušu histēriju popmūziokas lauciņā, tā, ka Polam Makartnijam 1969.gadā nācās mierināt savus fanus: „Baumas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas. Tomēr, ja es būtu miris, esmu pārliecināts, ka uzzinātu par to pēdējais.” Viņš arī sniedza vienkāršus izskaidrojumus visām „slepenajām norādēm” dziesmās, piemēram, Zemeņu laukos Džons sakot no citu: „Dzērveņu mērce”. Galu galā viss beidzās ar anekdoti. Paradīzē viens eņģelis jautā otram: „Baumo, ka Pols Makartnijs joprojām ir dzīvs, vai tā ir?” Otrs atbild: „Šaubos gan – kā gan mēs būtu tikuši pie tiem kaifīgajiem arfu aranžējumiem?”