Šie mazie un lielie draugi savā īsajā mūžā izdarīja daudz vairāk nekā daudzi cilvēki jelkad spēs paveikt. Viņu varonībai un uzticībai nav bijis robežu.
Suņi-varoņi10
105
4
Endals bija labradora un retrīvera jauktenis un viņš visu savu dzīvi palīdzēja kara veterānam Alenam Pārtonam, kuram bija smaga galvas trauma un viņam bija bieži atmiņas zudumi. Endals tika nosaukts par Tūkstošgades suni. Un bija jau arī par ko. Saimnieka galvas trauma un atrašanās ratiņkrēslā viņam liedza darīt daudzas lietas.
Tā nu Endalam vajadzēja iemācīties darīt tādas lietas, kur vidusmēra sunim nebūtu nekāda darīšana. Viņš varēja dabūt no veikala plaukta preces un nopirkt tās (nesasitot un nesamaitājot neko apkārt), viņš iemācījās Pārtona kredītkaršu kodus un ievadīt tos bankomātā, paņemot naudu, viņš mācēja rīkoties ar veļasmašīnu, braukt ar liftu, nemaz nerunājot par tādiem niekiem kā avīzes paņemšana un izlasīšana. :) Kādu dienu Pārtonu notrieca automašīna. Endals tūlīt pat novilka viņu drošākā vietā, bija atradis segu, ar ko saimnieku apsegt un aizskrējis uz netālo viesnīcu tupināja riet tik ilgi kamēr darbinieki saprata, kas par lietu un izsauca mediķus. Foršs suņuks :)
Reklāma
Togo – Sibīrijas haskijs. Togo norvēģa Leonharda Seppalas vadītās komandas suņu pajūgā bija līderis. Pēkšņi 1925. gadā attālā Aļaskas nostūrī sākās difterijas epidēmija. Visiem bija skaidrs, ka nogādāt medikamentus slimniekiem būs iespējams tikai ar suņu pajūgu. Togo pajūgam tika uzticēts uzdevums doties pāri sniegotajai Aļaskai. Suņi devās ceļā -35 grādu temperatūrā. Vienas dienas laikā viņi veica 84 jūdzes. Naktī, kurā gaisa temperatūra sasniedza -80 grādus, praktiski negulēja un turpināja ceļu pēc nogurdinoša skrējiena nododot stafeti nākošajajam suņu pajūgam, kura līderis bija kāds Balto
Tā lūk sanāk, ka Togo ar savu komandu veica praktiski visu ceļu, ļaujot Balto pajūgam tikai piebeigt distanci, bet grāmata tika sarakstīta tieši par viņu. Dir… to Balto
Seržants Stabijs bija terjers, kuru saimnieks Džons Roberts Konrojs paņēma līdzi 1. pasaules karā. Stabijs oficiāli sāka dienēt 1918. gada 5. februārī un pavadīja karā pusotru gadu. Turklāt amata pakāpe “seržants” viņam nepienācās par skaistām acīm.
Reklāma
Viņš šo nosaukumu nopelnīja, neskaitāmas reizes ar savas lieliskās dzirdes palīdzību brīdinot savējos par artilērijas uzbrukuma tuvošanos. Tā kā suņiem ir ļoti jutīgs deguns un spēcīga oža, viņš ar skaļu riešanu brīdināja arī par gāzes uzbrukumiem, līdz ar to kareivji paspēja uzvilkt gāzmaskas pirms saņemt nāvējošo gāzes devu. Vācieši noteikti varēja tikai nobrīnīties, kāpēc viņiem nekas neizdodas. Tāpēc, ka tur bija Stabijs. Vēl Stabijs atrada cietušos un rādīja ceļu, kā pie viņiem nokļūt. Vienreiz Stabijs atrada krūmos paslēpušos vācu spiegu. Kad tas metās bēgt, Stabijs viņu viegli noķēra, nogāza un sagaidīja savējos, kas spiegu savāca. Nabaga fricis! :)
Sanbernārs Barijs. Barijs dzīvoja 19. gadsimtā kādā Šveices klosterī netālu no Šveices-Itālijas robežas. Viņš bija glābējsuns un palīdzēja nelaimē iekļuvušajiem cilvēkiem vietā, ko tagad zinam kā Alpu Route 66. Savas dzīves laikā Barijs izglāba apmēram 40 cilvēkus tomēr viena glābšanas operācija bija īpaša.
Mazs bērns bija iesprostots sniegā uz kādas klints radzes. Barijs nokļuva pie viņa un sāka laizīt bērna seju, lai kaut nedaudz sasildītu bērnu. Tomēr mūkiem nekādi neizdevās tikt klāt bērnam, kas nozīmēja, ka mazais ir nolemts nāvei. Tomēr Barijs nepadevās. Viņš laizīja bērna seju tik ilgi kamēr tas atguva spēkus un bija spējīgs apķerties sunim ap kaklu un Barijs varēja aizvilkt viņu uz drošāku vietu.
Reklāma
Svētais Guineforts. Šis kurtu šķirnes suns Francijā patiešām ir svētais, neskatoties uz daudzo cilvēku viedokli, ka dzīvniekiem nav dvēseles. Guineforts 13. gadsimtā piederēja kādam franču bruņiniekam. Reiz bruņinieks devās medībās, atstājot suni pieskatīt viņa zīdaini (patiesībā apmēram tikpat drošā aprūpē franči savus bērnus atstāj arī mūsdienās). Kad saimnieks atgriezās, viņš ieraudzīja, ka visa māja ir izdemolēta un Guinfortam viss purns ir asinīs. Viņš nolēma, ka suns ir apēdis bērnu un nocirta Guinefortam galvu. Jau pēc brīža bruņinieks pamanīja, ka bērns neskarts sēž stūrī blakus saplosītai odzei. Suns patiesībā bija izglābis mazā dzīvību.
Bruņinieks un viņa ģimene bija tik sarūgtināti par uzticīgā drauga netaisnīgo nonāvēšanu, ka suņa kapavietu padarīja par svētnīcu. Guineforts kļuva par svēto, kas sargā bērnus no pasaules ļaunuma.
Tev patiks šie raksti
