Turgeņeva ielā 13, pie pašas Maskavas ielas, joprojām redzama sena divstāvu koka ēka. Šajā namā līdz karam kopā ar ģimeni dzīvoja slavena tirdzniecības uzņēmuma īpašnieks Andrejs Kuzubovs. Kuzubovu produkcija savulaik bija labi pazīstama arī tālu aiz Rīgas robežām: gan konservēti gurķīši, gan bietes, gan dārzeņu salāti bija visā Eiropā pieprasītas eksporta preces.
Kuzubova sālījumi
Aleksandrs Bariss, kurš iepriekš strādājis par viesmīli un 1944. gadā emigrējis uz ārzemēm, mūža nogalē piervērsās atmiņām par pirmskara laika dzīvi Rīgā, rakstot:
„Rīgā dzīvoja daudz krievu, un liela daļa no viņiem nodarbojās ar tirdzniecību. Vispazīstamākie bija Kuzubovi. Viņiem bija fabrika, kurā ražoja augļu un dārzeņu konservus, mazsālītus gurķīšus, skābētus kāpostus un citus tīri krieviskus gardumus. Šajā ziņā viņiem nebija konkurences.” Bariss bija īsts delikatešu eksperts, jo pirms kara ilgus gadus nostrādāja par viesmīli Rīgas slavenākajā viesnīcā „Roma”, kur tolaik apmetās viesi no visas Eiropas.
Izgāja sabiedrībā
Pie turības Kuzubovi bija tikuši jau cara laikā. Šīs tirgotāju dinastijas aizsācējs bija Andrejs Kuzubovs. Kad viņš vēl bijis mazs zēns, viņa vecāki – Voroņežas guberņas zemnieki – zēnam devuši iespēju izkļūt plašākā sabiedrībā, atdodot dēlu strādāt pārtikas produktu noliktavā par palīgstrādnieku. Noliktavas saimnieks Filipovs Krievijā bija labi pazīstams uzņēmējs, kurš apkārtnes guberņās uzpirka kautus putnus un olas, lai pēc tam tirgotu pilsētā vai eksportētu. Saimnieks ievēroja apķērīgo audzēkni un jau pēc dažiem gadiem uzticēja tam nopietnāku uzdevumu – pavadīt kravas pa dzelzceļu. Pateicoties šim darbam, 19. gadsimta 80. gados likteņa pavērsieni Kuzubovu atveda uz Rīgu. Šī ostas pilsēta tolaik bija viena no vadošajām ne tikai Krievijā, bet arī visā Eiropā, un te valdīja liela rosība. No šejienes produktus pa jūru nogādāja ārzemēs. Taču reiz gadījās neparedzēta aizķeršanās – osta aizsala, produkti palika krastā, tādēļ steigšus vajadzēja meklēt risinājumu. Zemnieku dēls Kuzubovs neapjuka un dažu dienu laikā tepat uz vietas atrada produktiem pircējus – krodziniekus, bodniekus un lielkungu muižu pārvaldniekus. Filipovs novērtēja jaunekļa pūliņus, ieceļot viņu par savu pilnvaroto pārstāvi Rīgā.
Daugavmalas tirgus
Diemžēl dažus gadus vēlāk Kuzubova rimto un sakārtoto dzīvi piemeklēja negaidīts trieciens – uzņēmuma saimnieks izputēja. Tas lika Kuzubovam uzsākt patstāvīgu saimniekošanu, un jau pēc neilga laika uzņēmuma jaunā īpašnieka stendi parādījās pilsētas centrālajā tirgū Daugavmalā, kur līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem atradās Rīgas galvenais tirgus. Iesākumā uzņēmējs nodarbojās ar mājputnu un olu tirdzniecību, taču vēlāk sortimentu paplašināja, piedāvājot pircējiem arī saknes, zivis, ikrus un medījumu gaļu.
„Medījumu – galdā!”
Nomedītus savvaļas putnus – mežirbes un rubeņus – Kuzubovs iepirka visā Krievijā. Šī produkcija vietējos restorānos bija īpaši iecienīta, jo ļāva tirgotājiem ar smalku maltīti atzīmēt noslēgtos darījumus.
Lietas raisījās labi, un Kuzubovs apņēma sievu. Savu mājokli ģimene bija ierīkojusi Maskavas forštatē, Turgeņeva ielā. Turpat atradās arī noliktavas. Reklāma vēstīja: „A.M. Kuzubovs. Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība ar visdažādāko medījumu, dārzeņiem, konserviem, zivīm un ikriem…”
Turgeņeva iela
Turgeņeva iela tolaik nepavisam nelīdzinājās tai, kādu to redzam mūsdienās. Visu apbūvi veidoja koka ēkas ar vienu vai diviem stāviem un kokgriezumiem rotātām aplodām. Pagalmiem bija plati vārti, pa kuriem varēja iebraukt pajūgi. Šajā ielā dzīvoja tirgotāju Muhinu ģimene, kurā vēlāk pasaulē nāca slavenā tēlniece Vera Muhina. Te atradās Tirgotāju sēta un slavenais Tarasova restorāns „Volga”, kur tirgotāji ieradās apslacīt veiksmīgos darījumus. Turgeņeva iela kalpoja arī kā tālaika Rīgas krievu garīgais centrs, tādēļ nav nejaušība, ka tieši šeit tika uzcelta Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas pareizticīgo baznīca, kas ir labi pazīstama un saglabājusies vēl šodien. Baznīcas pirmo namu uzbūvēja jau 1775. gadā, bet mūsdienās redzamo ēku – 1818. Napoleona kara laikā koka dievnams nodega, un līdzekļus jaunās mūra celtnes būvniecībai ziedoja tuvējā apkaimē mītošie tirgotāji – Muhini, Alifanovi, Šutovi, Ščukanovi…
Jauna niša
Latvijas brīvvalsts laikā Kuzubovam nācās meklēt jaunu nišu savai komercdarbībai. Viņš uzcēla augļu un dārzeņu pārstrādes fabriku, un tirgoja arī svaigus dārzeņus. Pat mūža astotajā gadu desmitā Kuzubovu dinastijas pamatlicējs bija bieži sastopams Centrāltirgū, kas tolaik jau bija pārcēlies uz jauno vietu pie Pilsētas kanāla. Pašā rīta agrumā, četros no rīta, zemnieki ar svaigu produktu pilniem pajūgiem pulcējās laukumos pie tirgus paviljoniem. Preci Kuzubovs izvēlējās pats. Arī daudzos veikaliņus un kioskus Kuzubovi vadīja paši, iesaistot dēlus, vedeklas, mazbērnus… „Bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz naudas, bet tas, kuram tā ir labi ieguldīta un nav parādu,” mēdza teikt ģimenes galva.
Likteņa peripetijas
Andrejs Kuzubovs nomira 1940. gadā Rīgā, būdams 82 gadus vecs. Taču viņa ģimene nepaglābās no Staļina represijām – 1941. gadā tika izsūtīts dēls Sergejs. Viņš bija gara auguma, iznesīgs, tērpies krievu kreklā un ļoti iemīļots vietējā sabiedrībā. Apzīmēts par „tautas ienaidnieku”, viņš Sibīrijā bija spiests strādāt par pavāru kādā virtuvē. 1942. gadā viņš apžēlojies par kādu izsūtīto un iedevis tam papildporciju. Par to tika ziņots, un Kuzubovs jaunākais nonāca soda nometnē, kur pēc dažiem mēnešiem mira.
Kuzubovu pēcteči joprojām dzīvo Rīgā. Taču šodien reti kurš nojauš, ka pirms kara šis uzvārds bija labi pazīstams ne tikai pie mums, bet visā Eiropā. Un ģimenes ražotajai produkcijai bija nosaukums, kas lepni norādīja uz tās izcelsmi – „Kuzubovu”.
