Stenfordas cietuma experiments6

Viņi pa vienam tika vēlreiz rūpīgi pārmeklēti un izģērbti kaili. Tad viņi saņēma aukstu dušu, “lai neievazātu blusas”. Šī procedūra, protams, bija paredzēta lai pazemotu ieslodzītos, nu, un daļēji arī, lai būtu droši, ka viņi patiešām neievazā blusas.

Tad viņiem tika izsniegtas cietumnieku drēbes, bez apakšveļas, ar Identifikācijas numuru uz krūtīm un muguras. Uz katra cietumnieka labās kājas tika pieslēgta smaga ķēde, kura netika noņemta pat naktī. Galvā viņiem lika uzvilkt sieviešu zeķubikses, lai imitētu galvas noskūšanu. Tas viss lika ieslodzītajiem sajust savu pakļautības stāvokli un izmainīt viņu priekšstatu par sevi, nihilējot viņu iepriekšējo individualitāti. Viņiem atņēma pat vārdu un viņi nedrīkstēja tikt saukti savādāk, pat savā starpā, kā tikai ar Identifikācijas kodu.

Turpretī apsargi nesaņēma nekādu īpašu apmācību, kā viņiem uzvesties. Protams, viņi tika instruēti cietuma kārtībai. Bet viņi bija brīvi darīt visu, ar zināmiem ierobežojumiem, ko tie uzskatītu par nepieciešamu, lai uzturētu likumu un kārtību cietumā, un saņemtu respektu no cietumniekiem. Taču viņi tika arī brīdināti par potenciālām briesmām, un situācijas nopietnību, kas atbilda īstu apsargu apstākļiem, kas uzņemas šādu bīstamu darbu.

Protams, tāpat kā īsti cietumnieki arī šī eksperimenta cietumnieki, sagaidīja zināmu vardarbību, un to, ka viņu privātuma un citas civiltiesības būs pārkāptas atrodoties ieslodzījumā, un viņi saņems minimāli adekvātu pārtiku, bet tas viss bija atrunāts līgumā, ko viņi parakstīja, kad pieteicās.

Bet tas, kas sekoja tālāk, šokēja eksperimenta veidotājus, nemaz nerunājot par sabiedrību, un paredzēto divu nedēļu vietā eksperimentu nācās pārtraukt jau sestajā dienā. Kā atzinās vēlāk viens no eksperimenta uzraugiem, tas, ko viņš pieredzēja tajās dienās kā students, izmainīja viņa priekšsatu par to, kā sistēmas radītie apstākļi pārveido vienkāršus cilvēkus par kaut ko citu. Viņš piebilda, ja kāds viņam būtu sacījis, ka sešās dienās var paņemt veselīgus koledžas bērnus, sava elastīguma virsotnē, un tos salauzt, pakļaujot viņus lietām, kuras ir ierastas un relatīvi vieglas atbilstoši īstu cietumu standartiem, viņš nebūt tam noticējis, ja nebūt to redzējis. Taču par visu pēc kārtas.

Vakarā, pirms plkst. 22:00. ieslodzītie tika izdzīti laukā no kamerām, lai dotos uz tualeti. Apsargi uzvika viņiem galvās maisus, (lai viņi neieraudzītu, ka atrodas vienkārši skolas pagrabā) saslēdza viņu kājas, un lika tiem uzlikt rokas uz pleciem priekšējam ieslodzītajam.

Ja sākumā apsargiem bija iekšējs šoks, kad viņiem vajadzēja uzvilkt ieslodzītajiem galvā maisu, tad vēlāk apsargi jau bija pieraduši, un par to nemaz vairs nedomāja, tā zaudējot emocionālu saikni ar apkārtējiem.

Naktī guļot, ieslodzītie pēkšņi izdzirdēja spalgu svilpes skaņu. Tika atrautas vaļā kameras durvis un viņi, samiegojušies, tika izdzīti no kamerām gaitenī ierindā “uzskaitei”. Katram no ieslodzītajam bija jānosauc sevi pēc identifikācijas numra. Uzskaites kalpoja par veidu, kā cietumniekiem pierast ar viņu jaunās identitātes (tās atkārtojās vairākkārt un nereti naktī), kas kopā ar nepierasto ķēdi ap kāju nedeva izjust drošības un komforta mazumiņu pat miegā. Viņiem tika sagrauts miega cikls. Bet, kas daudz svarīgāk, šīs uzskaites deva regulāras iespējas sargiem demonstrēt savu varu pār ieslodzītajiem. Iesākumā ne cietumnieki, ne apsargi nespēja gluži iejutsties savās lomās un neuztvēra uzskaites nopietni. Cietumnieki joprojām centās uzsvērt savu neatkarību, un apsargi nespēja atbrīvoties, lai līdz galam pārliecinoši uzsvērtu savu autoritāti pār ieslodzītajiem. Taču tas kalpoja par tiešu konfrontāciju iesākumu starp apsargiem un ieslodzītajiem.

Taču par nepakļaušanās, vai necieņu pret apsargiem vai šīs respektējamās institūcijas izrādīšanu, bija jāsaņem sods. Katrs nevainīgākais jociņš, kas grāva saspringto atmosfēru, tika uztverts nopietni. Cietumnieki dabūja atspiesties. Šī šķietami maigā soda forma, kas kā izrādās bija vispārpieņemta, un to bieži izmantoja Nacisti koncentrācijas nometnēs, nebija īpaši nepatīkama, bet tā kļuva par tādu eksperimenta gaitā...

Kad cilvēks saņem pret sevi vērstu agresiju, viņš ieņem vai nu pasīva upura lomu, vai arī sāk cīnīties pretī. Ja pirmā diena pagāja bez īpašiem atgadījumiem, tad nākamā atnāca ar pārsteigumu. 

Otrā diena.

Cietumnieki, neizturējuši spiedienu, jau nākamās dienas rītā izraisīja sacelšanos, viņi iebarikādējās savās kamerās, aizkraujot durvis ar gultām, norāva no galvas zeķubikses,un noplēsa no drēbēm identifikācijas numurus. Nakts maiņas apsargi par šādu nepieņemamu rīcību un arī lamu vārdiem raidītiem viņu virzienā bija ļoti saniknoti un šokēti. Kad ieradās rīta maiņa, tie savukārt bija vīlušies naktssardzē, kas, viņuprāt, bija bijuši par skarbu. Taču, tā vietā, lai respektētu ieslodzīto tiesības uz cilvēcisku attieksmi, un iejustos viņu situācijā, tie izvēlējās pretēju ceļu. Viņi pieprasīja papildspēku ierašanos. Vēl trīs sargi, kuri bija atstāti rezervē, saņēma izsaukumu no mājām, un nakts maiņas sargi, lai mīkstinātu savu vainu, brīvprātīgi palika dežūrā, lai palīdzētu apspiest dumpi. Visi sanākuši kopā, viņi nolēma iet ar spēku pret spēku.

Tika paķerti ugunsdzēšamie aparāti, kas tur atradās ugunsdrošības nolūkos, un ar atsvaidzinošajām putām ieslodzītos atspieda no durvīm, ielaužoties visiem apsargiem kopā katrā kamerā pēc kārtas. Viņi uzklupa cietumniekiem un izģērba viņus kailus, iznesa no kamerām gultas, un aizveda sacelšanās vadītājus uz atsevišķām kamerām. Tad sākās īsta ieslodzīto pazemošana un spīdzināšana. Viss saprāts, un cilvēcība tika mesta pie malas.

Sacelšanās bija likvidēta, bet tagad apsargiem iestājās jauna problēma. Katrā maiņā bija uz deviņiem ieslodzītajiem, bija tikai trīs apsargi. Tas bija nevienāds spēku samērs. Tad kāds no apsargiem nāca klajā ar ideju. “Vajag izmantot psiholoģisku taktiku, fiziskas taktikas vietā”.

Nūja jau bija, bet prjaņiku vajadzēja uzcept. Par tādu kļuva kamera, kas bija ar privilēģijām.

Tā teikt, “mēs respektēsim jūsu prasības, bet tikai priekš dažiem.” Trīs no vismazāk iesaistītajiem ieslodzītajiem saņēma īpašas privilēģijas. Proti viņi dabūja apģērbties, dabūja atpakaļ gultas, un varēja nomazgāties. Un ko tad daudz vairāk cilvēkam vajag par “jumtu virs galvas, siltumu un paēst?” Ak, jā, arī paēst viņi saņēma īpašu pārtiku, tas ir, īpašāku kā pārējie, kuri uz laiku vispār bija zaudējuši tiesības paēst, kuru acu priekšā tie varēja notiesāt savu maltīti. Tas iedzina ķīli cietumnieku attiecībās, jo kurš gan atteiktos no šādām balvām citu ieslodzīto tiesību labā? Tam bija jāsalauž solidaritāte starp cietumniekiem.

Pēcpusdienā, kad ieslodzītie bija jau aptvēruši savu bezcerīgo stāvokli, un spiesti samierināties ar to, apsargi mainīja taktiku. No “priviliģētajiem numuriņiem” apsargi aizveda ieslodzītos uz “soda kamerām”, un dažus dumpiniekus nogādāja “luksus istabās”, pamatīgi apmulsinot savus ķīlniekus. Atsevišķi ieslodzītie, kas bija ieņēmuši ieslodzīto hierarhijas līderu pozīcijas, sāka uzskatīt, ka ieslodzītie no priviliģētajām kamerām ir padarīti par informatoriem, un pēkšņi tie kļuva neuzticīgi viens otram. Šāda taktika tiek pielietota arī no reālu apsargu puses pret reāliem ieslodzītajiem, lai sagrautu ieslodzīto apvienības. Piemēram, rasisms tiek izmantots lai sakūdītu “melnos”, pret “gringos” un “banānu-krāsas” ādainajiem. Patiesībā, īstā cietumā vislielākie draudi jebkuram ieslodzītajam nāk no viņu bēdu brāļiem. Ar šādu “skaldi un valdi” taktiku apsargi vairo agresiju starp ieslodzītajiem, lai novērstu to no sevis.

Ieslodzīto dumpis arī kalpoja savu svarīgu lomu solidaritātes izveidē starp apsargiem. Pēkšņi tas viss no eksperimenta bija viņiem pārtapis realitātē, kur cietumnieki atradās aiz restēm tikai, lai izdevīgā brīdīt tiktu kādam no viņiem klāt, un sadotu pa mizu. Sajutuši šos draudus, apsargi dabiski pastiprināja uzraudzību un viņu bailes izraisīja viņos papildu agresiju.

Tagad kontrole bija ieviesta totāla. Pat gājiens uz tualeti kļuva par privilēģiju, kuru apsargs varēja izsniegt vai arī liegt. Kad naktī, pēc tieši 22:00, gaismas tika izslēgtas, kameras - ciet, ieslodzītajiem bieži nācās izlīdzēties ar aromātisko plastmasas spaini kameras stūrī. Reizēm ieslodzītajiem nebija pat tā privilēģija iztīrīt šos spaiņus, un drīz viss cietums sāka smirdēt pēc atejas, pievienojot vēl vienu īpatnību degradējošajai videi.

Īpaši skarbi nācās piedzīvot attieksmi no apsargiem uz savas ādas ieslodzīto līderim, ieslodzītajam nr. 5401. Viņš bija smēķēšanas atkarībnieks, un tika kontrolēts, regulējot viņa iespēju uzsmēķēt. Tikai vēlāk eksperimenta vadītāji uzzināja, cenzējot ieslodzītā vēstules, ka viņš bija pašizcepts radikālais aktīvists. Viņš bija pieteicies šim eksperimentam, lai “atmaskotu” to, kas viņa prāt’ bija viens no veidiem, kā kontrolēt studentu aktīvistus. Patiesībā viņš bija ieplānojis pārdot šo stāstu kādam pagrīdes laikrakstam, kad eksperiments būtu galā! Tomēr viņš bija lepns par to, ka bija kļuvis par “Stenfordas Apgabala cietuma Aizvainojuma komitejas līderi”, kā viņš to atklāja vēstulē savai draudzenei.

Vairumam ieslodzīto likās, ka par apsargiem ir izvēlēti tie, kas bija lielāki augumā, kad patiesībā nebija nekādas atšķirības abu grupu vidējā augumu samērā. Protams, kamēr vieni staigāja kurpēs, citiem nācās staigāt basām kājām, ar ķēdi ap kāju.

Trešā diena.

“Ziņoju. Ieslodzītais nr. 8612 sāk ciest no akutās emocionālas traumas, neskaidras domāšanas, nekontrolētas raudāšanas, un dusmām.” 

Kad galvenais cietuma konsultants uzklausīja ieslodzīto nr. 8612, viņš pārmeta tam vājuma izpausmes. Uz lūgumu atbrīvot viņu, viņš saņēma atbildi, ka ir parakstījis piekrišanu dalībai uz visu eksperimenta laiku, tādēļ viņam būs jāpaliek. Šādu attieksmi viņš regulāri būtu piedzīvojis no apsargiem un ieslodzītajiem San Kventinas cietumā.

Nr. 8612, tika izteikts piedāvājums kļūt par informatoru apmaiņā pret iecietīgāku attieksmi no apsargiem. Viņam tika dota iespēja to apdomāt. Kad viņš saprata, ka viņam nav iespējas izstāties, viņš sajutās pilnīgi bezpalīdzīgs.

Nonācis atpakaļ savā kamerā, viņš, pilnīgā izmisumā, pavēstija “Jūs nevarat aiziet. Jūs nevarat izstāties.”, šādi papildinot kopējo izjūtu būt patiesi ieslodzītiem. Taču tad ieslodzītais nr. 8612 sāka uzvesties “traki”, viņš kliedza un lamājās, un sāka tā ārdīties, ka kļuva pilnīgi nevaldāms. Pagāja patiešām ilgs laiks, līdz eksperimenta uzraugi noticēja un pārliecinājās, ka viņš ir jāatbrīvo.

Kamēr īsti ieslodzītie iemācās slēpt savas sāpes un izturēties tā, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes, šis cietuma eksperiments atklāja, kā tas ir tiem, kas nav iemācījušies valkāt šo necaurredzamo masku.

Ceturtā diena.

Nākamajā dienā bija nolikta cietumnieku tikšanās stunda ar saviem vecākiem un draugiem. Bija pamatotas bažas, ka vecāki, ieraudzījuši cietuma apstākļus, varētu uzstāt uz to, lai viņu dēlus atbrīvo. Lai to novērstu, tika veiktas manipulācijas gan ar apstākļiem, gan ar apmeklētājiem, padarot cietuma atmosfēru patīkamāku un labvēlīgāku. Ieslodzītie tika noskūti un nomazgāti, un apkopti, viņi bija spiesti uzmazgāt un uzkopt savas kameras, tika pamatīgi pabaroti, un tika pat uzaicināta pievilcīga bijusī Stenfordas karsējmeiteņu līdere Sjūzija Filipsa, kas sagaidīja apmeklētājus pie reģistrācijas galda.

Kad ieradās ducis ameklētāju, pilni humora par to, kas viņiem šķita jauna, jautra pieredze, viņi pakāpeniski tika pakļauti situācijas kontrolei. Viņiem nācās reģistrēties, viņiem lika gaidīt pus stundu, viņiem bija sacīts ka tikai divi apmeklētāji var satikt katru ieslodzīto, un apmeklējuma laiks tika ierobežots desmit minūtēs, un tam jānotiek uzrauga klātbūtnē. Pirms kāds no vecākiem varēja ieiet apmekētāju zonā, viņiem nācās izrunāt viņu dēlu lietu ar apsargu. Protams, vecāki sūdzējās par šiem patvaļīgajiem noteikumiem, bet zīmīgi, viņi sūdzējās tieši uzraugam. Un tā, tie arī kļuva par daļu no šīs cietuma drāmas, esot par labiem vidējās šķiras bērnu vecākiem.

Daži no vecākiem kļuva bēdīgi kad viņi ieraudzīja cik pārguruši un drūmi bija viņu bērni. Bet viņu reakcija iekļāvās pastāvošajā sistēmā, privāti lūdzot Superintendatam uzlabot viņu bērna apstākļus.

Manipulācija turpinājās, un kad viena māte sacīja eksperimenta vadītājam, ka nekad nav redzējusi savu dēlu izskatāmies tik slikti, viņš atbildēja, novirzot vainu no situācijas uz viņas dēlu: “Kas ir ar jūsu puiku? Vai viņš slikti guļ?”, tad viņš pavaicāja tēvam: “Vai jūs domājat, ka jūsu puika nevar to izturēt?”

Tas nošņāca: “Protams, ka viņš var - viņš ir patiesi stiprs puisis, dzimis vadītājs.” Pagriezies pret savu māti, viņš sacīja “Nāc, dārgā, mēs esam jau tagad izšķieduši gana laika”. Pagriezies, viņš noteica eksperimenta vadītājam: “Tiksimies vēl, mūsu nākamā apmeklēšanas reizē”. Cik šāda reakcija bija tipiska, kad civilie saskārās ar policiju vai citiem varas pārstāvjiem!

Drīz pēc apmeklētāju stundas izplatījās baumas par bēgšanas plāniem. Viens no sargiem bija dzirdējis, kā ieslodzītie sarunājas. Ieslodzītais nr. 8612, kurš tika atbrīvots iepriekšējā naktī, grasījās kopā ar draugu bariņu ielauzties cietumā, un atbrīvot ieslodzītos.

Taču eksperimenta vadītāji nedomāja kā sociālie psihologi, kuri novērotu izplānoto izlaušanos brīvībā. Tā vietā viņi sāka gādāt par sava cietuma drošību. Vispirms viņi apspriedās ar apsargu, superintendantu, un vienu no vadošajiem leitnantiem, Kreigu Heneju, lai izplānotu, kā novērst bēgšanu.

Kamerā, kurā iepriekš atradās ieslodzītais nr. 8612 tika ievietots informators (eksperimentāls konformists), kuram bija jānoskaidro bēgšanas plāna detaļas.

Tad ekperimenta vadītājs devās atpakaļ uz Palo Alto policijas iecirkni ar lūgumu, vai seržants nevarētu atļaut viņu ieslodzītajiem uz laiku atgriezties iepriekšējā ieslodzīšanas vietā.

Viņa lūgums tika noraidīts, jo policijas iecirknis zaudētu apdrošināšanu, ja ieslodzītie tiktu nogādāti atpakaļ. Vadītājs devās prom dusmās par šādu sadarbības trūkumu starp abām labošanas iestādēm, (tik ļoti viņš bija iekritis savā cietumsarga lomā).

Tad tika izstrādāts plāns B.

Visi ieslodzītie tika saķēdēti kopā, ar melniem maisiem galvās, un nogādāti uz piektā stāva noliktavu. Visas improvizētais cietums tika demontēts, un telpā nebija vairs nekā, izņemot eksperimenta vadītāju, kurš tur sēdēja viens pats. Kad ierastos sazvērnieki, viņš sacītu, ka eksperiments ir beidzies, un vairs nav palicis neviens, ko vajadzētu atbrīvot. Pēc tam, kad viņi būtu aizgājuši, ieslodzītie tiktu atvesti atpakaļ, un cietuma drošība tiktu dubultota. Bija pat nolūks notvert nr. 8612, aiz tā iemesla, ka viņš atbrīvots uz nepatiesiem ieganstiem, un nogādāt viņu atpakaļ cietumā.

Tā, eksperimenta vadītājs sēdēja vienatnē, un nepacietīgi gaidīja iebrucējus. Bet viņu vietā ieradās neviens cits kā bijušais kolēģis Jēla universitātē un vadītāja istabas biedrs Gordons Bovers. Viņš bija uzzinājis par eksperimentu un viņš atnāca, lai apskatītos, kas te īsti notiek. Vadītājs īsi aprakstīja situāciju, un Gordons pavaicāja vienkāršu jautājumu: “Kāds ir iespējamais rezultāts šim eksperimentam?”

Sev par pārsteigumu, vadītājs kļuva patiešām dusmīgs uz viņu. Šeit, šajā vietā viņam noris cietuma izlaušanās novēršana! Visu viņa vīru un cietuma drošība bija uz likmes, un tagad viņam nācās noņemties ar šo “labo sirdi”, liberālo, akadēmisko, nonīkušo skolas zvanu, kurš bija noraizējies par iespējamo rezultātu?!

Tikai krietni vēlāk eksperimentators aptvēra cik dziļi cietuma uzrauga lomā viņš bija iejuties tajā brīdī, un viņš vairs nedomāja kā psiholoģijas pētnieks.

Bet baumas par bēgšanu no cietuma izrādījās tikai baumas. Tās tā arī netika realizētas. Kas tā bija par reakciju! Visa diena bija pavadīta plānojot bēgšanas novēršanu, tika traucēta policija, pārvietoti ieslodzītie un demontēts cietums. Kāda bija šī reakcija? Visa tā enerģija un laiks bija izšķiests nekur. Kādam par to bija jāsamaksā!

Apsargi no jauna būtiski palielināja uzmākšanos ieslodzītajiem, pazemošana turpinājās, liekot viņiem tādus uzdevumus kā atkārtota tualetes spaiņu tīrīšana ar kailām rokām. Ieslodzītie bija spiesti lēkāt, un atspiesties, uzliekot kāju uz ieslodzītā muguras, un visu citu, ko apsargi spēja izdomāt, lamuvārdu pavadībā, vairākas stundas.

Bija izveidojusies ļoti smaga situācija - situācija, kurā ieslodzītie un apsargi sāka uzvesties pataloģiskās formās. Aptuveni trešdaļa sargu pēkšņi bija kļuvuši sadistiski, patvaļīgi un ar izdomu savās iesodzīto pazemošanas metodēs. Šie sargi uzskatāmi izbaudīja varu, ko tie bija ieguvuši, kaut arī neviens no iepriekšējiem personības testiem nevarēja noteikt un paredzēt šadu uzvedību. Pat “labie sargi” jutās bezspēcīgi iejaukties, tie, kuri, piedāvāja “uzvilkt kāsi” vai izdarīja mazus pakalpojumus ieslodzītajiem, un tos nekad nesodīja. Bija arī tie, kas bija skarbi, bet taisnīgi, kuri sekoja cietuma noteikumiem. Tomēr neviens neapturēja sadistiskos sargus no spīdzināšnas.

Bez saules gaismas, bez normāla miega, ieslodzītajiem visas dienas bija saplūdušas kopā, mocības šķita nebeidzamas.

Piektā diena.

Par atvieglojumu ieslodzītajiem, uz cietumu tika uzaicināts Katoļu priesteris, izbijis cietuma kapelāns. Katram no ieslodzītajiem bija iespēja individuāli aprunāties un, viņi, pār pārsteigumu, stādījās priekšā pēc identifikācijas numura, nevis sava vārda. Pēc īsas sarunas mācītājs tiem uzdeva galveno jautājumu: “Ko jūs taisāties iesākt, lai izkļūtu no šejienes?” Ieslodzītie īsti nezināja atbildi, un viņiem tika paskaidrots, ka vienīgais veids, kā tikt laukā ir ar advokāta palīdzību. Viņš pieteicās parunāt ar vecākiem, ja tie vēlas, un daži ieslodzītie piekrita piedāvājumam.

Mācītāja apmeklējums sapludināja vēl vairāk līniju starp spēli un realitāti. Ikdienā viņš bija īsts mācītājs, bet viņš bija iemācījies izturēties pilnīgi stereotipiski, un izspēlēja savu lomu tik labi, runājot noteiktā manierē, saliekot rokas utt, ka viņš vairāk atgādināja kino versiju, nekā patiesu mācītāju, piešķirot visam vēl lielāku neskaidrību, ko visi izjuta pazūdam to, kur beidzās viņu personība un sākās loma.

Vienīgais ieslodzītais, kurš nevēlējās runāt ar mācītāju bija nr. 819, kurš jutās slims, atteicās ēst, un vēlējās redzēt drīzāk ārstu nekā mācītāju. Tādēļ viņš tika izlaists no savas kameras, un aprunāties ar mācītāju un uzraugu, lai varētu noskaidrot, kāds ārsts viņam ir nepieciešams. Sarunas laikā viņš salūza un sāka histēriski raudāt, tāpat kā divi iepriekšējie zēni, kuri tika atbrīvoti agrāk. Viņam tika noņemta ķēde no kājas, zeķe no galvas, un pasacīts iet atpūsties atsevišķi iekārtotā telpā. Viņam bija apsolīts atnest kādu ēdamo un pēc tam viņš tikšot aizvests pie ārsta.

Kamēr tas viss notika, viens no apsargiem izkārtoja ieslodzītos ierindā un lika tiem skaļi skaitīt: “Ieslodzītais nr. 812 ir slikts ieslodzītais, jo dēļ tā, ko izdarīja ieslodzītais nr. 819, mana kamera ir bardakā, Cietuma Uzrauga k-gs.” Viņi izkliedza šo apgalvojumu unisonā vairākas reizes.

Kad eksperimentators aizgāja atpakaļ pie ieslodzītā nr. 819, un tas bija vietā, kur varēja skaidri saklausīt šo skaļo skaitīšanu, viņš ieraudzīja zēnu, kurš nevaldāmi šņukstēja stūrī, un tā fonā viņa cietuma biedri kliedza par to, ka viņš ir slikts ieslodzītais. Šī kliegšana nebija vairs neorganizēta, kā tas bija pirmajās dienās. Tagad to iezīmēja galēja piekrišana un pieņemšana, tā it kā viena balss sacītu “Nr. 819 ir slikts”.

Viņam tika ierosināts doties projām, bet viņš atteicās. Caur asarām viņš sacīja, ka viņš nevar doties projām, jo citi viņu ir apzīmējuši kā sliktu ieslodzīto. Pat ja viņam bija slikti, viņš gribēja atgriezties un pierādīt, ka viņš nav slikts ieslodzītais.

Šajā brīdī uzraugs sacīja: “Klau, tu neesi nr. 819. Tu esi [viņa vārds] un mans vārds ir Dr. Zimbardo. Es esmu psihologs, nevis cietuma uzraugs, un šis nav īsts cietums. Šis ir tikai eksperiments, un tie ir studenti, nevis ieslodzītie, tāpat kā tu. Ejam tagad projām.”

Pēkšņi viņš pārstāja raudāt, paskatījās uz vadītāju kā mazs bērns, kurš pamodies no murga, un atbildēja: “Labi, ejam.”

Tās dienas vakarā PhD Kristīne Maslača, kurā nupat bija nokārtojusi savu doktora grādu, nonāca pagrabā, viņa neizturēja to skatu, nu sakot: “Es nespēju tajā noraudzīties.” metās prom. Eksperimenta vadītājs sekoja viņai neizpratnē, apturēja viņu, un vaicāja: “Kas ar tevi notiek?”, un atbilde viņu pārsteidza: “Tas ir šausmīgi, ko tu dari ar tiem zēniem. Kā gan tu varēji noskatīties tajā, ko redzēju es, un nemaz nedomāt par viņu ciešanām?” Bet viņš neredzēja to, ko redzēja viņa. Taču tā kā viņas, kā profesora draudzenes, un vēlākās sievas viedoklis nevarēja nepalikt neievērots, tad, tajā brīdī viņš aptvēra, ka bija transformējies šajā cietuma izpētē par īstu cietuma uzraugu. Un viņš atbildēja: “Tev ir taisnība. Mums ir jāpārtrauc šis pētījums”.

Daži vecāki bija zvanījuši un lūdza eksperimentatoru sazināties ar advokātu, lai dabūtu viņu dēlus laukā no cietuma. Viņi teica, ka Katoļu mācītājs zvanīja viņiem un sacīja, ka tiem vajadzētu sameklēt aizstāvi, ja viņi grib dabūt laukā savu dēlu. Vadītājs pazvanīja advokātam, kā pienākas, un viņš ieradās nākamajā dienā, lai aprunātos ar ieslodzītajiem, kaut arī viņš zināja, ka tas ir tikai eksperiments.

Vēlāk, noskatoties video ierakstus, atklājās, ka apsargi, domādami, ka neviens viņus nevēro un eksperiments bija “izslēgts” nakts vidū pacēla spīdzināšanu līdz vēl nepieredzētiem pornogrāfiskiem un degradējošiem augstumiem. Kā vēlāk viens no viņiem atzinās: “Kad par tevi nav nekādas uzraudzības, un neviens neiejaucās, sakot: “Hei, tu to nedrīksti darīt”, viss tikai pieaug, un tu domā, kā gan mēs varētu pārspēt to, ko mēs darījām vakardien? Kā mēs izdarīsim kaut ko vēl šausmīgāku?”

Attēlā Filips G. Zimbardo

Sestā diena.

No rīta visi ieslodzītie, kuri uzskatīja, ka viņiem ir tiesības uz pirmstermiņa atbrīvošanu, tika saslēgti kopā un pēc tam individuāli nogādāti uz Pirmstermīņa atbrīvošanas sēdi. Tā sastāvēja no cilvēkiem, kurus ieslodzītie nepazina (nodaļas sekretāri un vecākie studenti), un to vadītājs bija galvenais cietuma konsultants.

Noklausīšanās laikā cietuma konsultants bija tā adoptējies vadītāja lomai, ka viņš burtiski parvērtās visautoritārākajā ierēdnī, kāds iedomājams. Tā, ka, kad tas bija beidzies, viņam pat palika slikti par to, par ko viņš bija pārvērties - par sevis paša spīdzinātāju, kurš iepriekš bija noraidījis viņa ikgadējo apžēlošanas lūgumu 16 pēc kārtas gadus, kamēr tas bija ieslodzītais.

Kad ieslodzītajiem tika vaicāts, vai viņi ir gatavi zaudēt naudu, ko viņi bija nopelnījuši līdz šim eksperimenta laikā, līdz apžēlošanai, vairākums no viņiem piekrita. Tad, noklausīšanās beigās, sakot ieslodzītajiem, ka viņi var atgriezties savās kamerās, kamēr tiks izskatītas viņu lietas, ikviens no ieslodzītajiem pakļāvās. Kādēļ viņi pakļāvās? Tādēļ, ka viņi jutās bezspēcīgi pretoties. Viņu realitātes uztvere bija izmainījusies, un viņi vairs neuztvēra savu ieslodzījumu kā eksperimentu. Tajā psholoģiskajā cietumā, kas viņiem bija radīts, tikai labošanas iestādes darbiniekiem bija vara piešķirt atbrīvošanu.

Sestajā dienā visi no dalībniekiem tika uzacināti uz pārrunām, vispirms apsargi, un pēc tam ieslodzītie (ieskaitot tos, kuri tika atbrīvoti ātrāk), un pēc tam viņi visi tika ieaicināti kopā vienā telpā, lai izrunātu savas sajūtas atklāti, un dalītos pieredzē, kas ikvienam no viņiem bija ļoti dziļa. Tika izrunātas konflikta situācijas, un kā rīkoties, lai turpmāk dzīvē eksperimenta dalībnieki būtu vairāk sagatavoti morāli un būtu iespējams izvairīties no situācijām, kurās vienkārši cilvēki pārvēršas par ļaunuma darītājiem vai upuriem.

Šī pētijuma laikā notika bēgšanas mēģinājums San Kventinas cietumā un ieslodzītais Džordžs Džeksons (kreisais aktīvists, marksists) tās laikā tika ievainots un nogalināts. Trīs nedēļas pēc tam, Attikas cietumā (Ņujorkā), notika cietuma sacelšanās. Tika izveidotas divas valdības izmeklēšanas komitejas, un Fils Zimbardo tika uzaicināts par ekspertu cietuma jautājumos.

2003. gadā, ASV karavīri pazemoja irākiešu ieslodzītos, kas tika turēti Abu Garibas cietumā, trīsdesmit kilometrus no Bagdādes. Ieslodzītie tika izģērbti, tiem tika uzvilkti galvā maisi, un tie tika seksuāli pazemoti, kamer sargi smējās un uzņēma fotogrāfijas.