Mācoties eksāmenam, atradu interesantu stāstu, kas sasitīts ar pašlaik aktuālo ilgstpspējīgo attīstību. Būtibā mums draud tas pats kas viņiem!!
Stāsts par lieldienu salu (pēc sverkera sērlina)1
26
3
1722. gadā holandiešu admirālis Rogevens ar saviem vīriem piestāja kādā salāKlusā okeāna dienvidos. Tas bija Lieldienās, tādēļ sala tika nosaukta par Lieldienu salu. Apmēram 1200 gadus pirms viņiem šajā salā bija ieradušies polinēzieši. Holandieši šeit sastapa dažus tūkstošus cilvēku, kuri dzīvoja nožēlojamos apstākļos. Viņi dzīvoja alās un savā starpā pastāvīgi karoja. Kad 50 gadus vēlāk, 1774. gadā Lieldienu salā piestāja Džeimss Kuks, iedzīvotāju skaits bija samazinājies vēl vairāk, bet deviņpadsmitā gadsimta beigās zemes īpašnieki no Dienvidamerikas kontinenta patvaļīgi aizveda sev līdz vienīgos iedzīvotājus – kādus simts sirmgalvjus un mazus bērnus. Bet visi Lieldienu salu apmeklētāji bija pārsteigti par milzīgām akmens skulptūrām, 600 no tām vidēji septiņu metru augstas. Kas bija izveidojis šos brīnumus?
Var tikai nojaust, ka sākotnēji Lieldienu salā bija apmetušies uz dzīvi 20 līdz 30 polinēzieši. Salas ekosistēma bija vienkārša, apmēram 30 augu sugas, pāris ķirzaku veidu un apkārtējā jūrā nedaudz zivis. Cilvēki atveda vistas, Polinēzijas žurkas un saldos kartupeļus, ko audzēja pārtikai. Cilvēku skaits auga, un 16. gadsimta vidū salādzīvoja ap 7000 cilvēku.
Cilvēku skaitam palielinoties, dažādās salas daļās sāka veidoties klani, kuri savā starpā sacentās. Saldo kartupeļu audzēšana neprasīja daudz laika un pūļu, enerģija galvenokārt tika veltīta mākslām un ceremonijām, recitācijai un memotehnikām, tas ir, atmiņas trenēšanai. Salā piekopa putnu kultu. Visvairāk tika dievināti senči un klanu vadoņi. Speciālās kulta vietās, sauktās ahu, tika uzstādītas skulptūras, kas parasti stilizētā veidā attēloja ķermeņa augšdaļu. Jo vairāk un jo lielākas un skaistākas skulptūras, jo labāk.
Galvenās pūles sagādāja skulptūru nogādāšana kulta vietās. Katra no tām svēra desmitiem tonnu. Dzīvnieku, kas palīdzētu, nebija. Tā vietā iedzīvotāj izcirta kokus, pa tiem vilka, stūma un ripināja skulptūras. Šādi koka ceļi salā bija izbūvēti krustu šķērsu. Sacenšoties ceremonijās, cilvēki koka mājas sāka aizvietot ar dzīvi alās, akmens pajumtēs vai salmu būdās, jo katrs koks bija nepieciešams ceļam. Arī kanoe laivām vairs nebija koku, tātad vairs nevarēja zvejot no tām.
Bez kokiem augsnē sākās erozija un ražība kritās, un, tā kā kartupeļu vairs nepietika, vistas bija tik lielā vērtē, ka sākās pat vistu zādzības. Tāpēc iedzīvotāji savām vistām sāka celt akmens mājokļus.
Sabiedrība vairs nespēja sevi uzturēt un simts gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājās uz pusi.
Par katastrofas pēkšņumu un apmēriem liecina daži simti nepabeigtās skulptūras, kas dažādās pabeigtības pakāpēs guļ zemē ap Ranu Raraku akmens raktuvēm. Lieldienu salu iedzīvotāji nav atstājuši nekādas rakstiskas liecības, pieejamā informācija ir no ceļotāju piezīmēm, priekšmetiem, kā arī mutiskiem nostāstiem un mītiem. Visvairāk ziņu sniedz dabas arhīvi: piemēram, putekšņus saturoši nogulumi un bioloģiskās fosilijas.
Sabiedrības vēsture un Lieldienu salu kultūra var tikt izprasta tikai ar vides vēstures palīdzību. Lieldienu sala ir izolēta teritorija, kur vides stāvoklis ir ļoti labi redzams un izprotams.
Salas ir ierobežotas sava izmēra un pieejamo resursu ziņā. Tās ir kā neliels Zemes modelis.
Tev patiks šie raksti
