Parasti par pasaules bīstamāko spēli uzskata krievu ruleti- kad aptverē ieliek vienu patronu, iegriež aptveri un, pieliekot ieroci pie deniņiem, izšauj. Bet cara virsniekiem bija vēl kāda bīstama spēle- "dzeguze".
Spēle, tikpat bīstama kā krievu rulete22
751
2
«Dzeguze» — bija ārkārtīgi bīstama spēle, kuru nomaļos garnizonos no Mervas līdz Vladivostokai spēlēja cara armijas virsnieki.
Nomaļās pilsētās nebija īstu izklaides iespēju, un- kā tika sirsnīgi iedzerts- tika spēlēta dzeguze. Tā kā tajā laikā tādi vai citādi kari bija gandrīz nepārtraukti, virsnieki pie briesmām bija pieraduši, Un ierāvuši vēl stiprāk alka adrenalīna...
Reklāma
Parasti tika sameklēta kāda liela celtne- piemēram, šķūnis vai tukšs stallis, Naktī tur sapulcējās ap desmit virsniekiem, visi ar revolveriem rokās un kārtīgu patronu krājumu pa rokai. Viņi nodzēsa uguni un izklīda pa visu telpu Vienam, pēc izlozes, bija jātēlo dzeguze. Visi kļuva klusi, pat neelpoja . Un tad dzeguze iekliedzas: Ku- kū! Pārējie uz balsi arī šāva, gandrīz vai ar zalvi. lodēm atsitoties pret sienām.
Un atkal kluss, tāds, ka varēja dzirdēt, kā sirds sitas krūtīs.Un atkal "Ku- kū!" Daudzi iekrita azartā un aizmirsa, ka tas ir draugs, kurš kūko. Gadījās, ka pēc kārtas kūkoja, pārbēgot no vienas vietas uz otru. No malas izklausījās, kā īstā kaujā.
" — Un kā, šī spēle vienmēr beidzās labi?- sašuta satrauktais dakteris.
— Kā nu tur labi, — mierīgā tonī atbildēja stāstītājs.- Visādi bija. Reiz, es atceros, tik neveiksmīga "dzeguze" bija, ka mūsu horunžiju uzreiz nošāva, pat desmit šāvienus neizšāva. Vēl poručiku sašava, uzvārdu neatceros, zinu, strēlnieks bija. Taču toreiz gandrīz visu nakti šāva, tikai no rīta, kad visi nogura, izdzirdējām "Ai.." Uzdedzām uguni, skatāmies, roku cauršāva poručikam. Un neko, sadzija roka. "
Reklāma
— Ir gan jums te bijuši tikumi!, — nervozi iesmējās dakteris K. Jūs par to stāstāt ar kādu īpašu patiku. Vienkārši baisi paliek. Tādā veidā vienkārsi ne par ko cilvēku uz viņpasauli var aizsūtīt.
— Nu ko, ta nu tas bija, bet es jums teikšu- mežonīga spēle, bet tā iemācīja valdīt pār sevi. Paskaties, kāds tur visur piedalījās , visādos piedzīvojumos, "dzeguzi" spēlēja, tīģeru medībās...Un norūdīja sevi tā, ka nervi kā striķi. Pirmais cilvēks pec tam karā izrādījās. Varat smieties, bet es tomēr teikšu, ka šī trakulīga izklaide audzināja to garu, ar kuru allaž izcēlās Turkestānas karaspēks. Lūk jūs nosodāt "dzeguzi" ...Bet ar to izauga vesela paaudze Turkestanas virsnieku ar apziņu, ka dzīve ir kapeika, un tāpēc šie dauzoņas pēc tam arī parādīja, kad vajadzēja, drosmes brīnumus. Visam savs laiks."
Д. Н. Логофет. На границах Средней Азии. Путевые очерки в 3—х книгах. Книга 2. Русско—афганская граница.
Tev patiks šie raksti
