Par smēķēšanas kaitīgumu
Par smēķēšanas kaitīgumu zina, gan pusaudzis, kurš sniedzas pēc pirmās cigaretes, gan smēķētājs - veterāns, kuram noteikta vēža diagnoze, taču vēl joprojām turpina smēķēt. Nesmēķēt ir grūtāk nekā piespiest sevi veikt rīta vingrošanu, ievērot mazkalorāžas diētu vai pārstāt strīdēties ar tuviniekiem. Tas tādēļ, ka tā ir liela ķīmiska atkarība.
No simts cilvēkiem, kuri pirmoreiz paņem rokās cigareti, astoņdesmit pieci turpina smēķēt. Šādas ātri iedarbīgas atkarības veidošanās, kā nikotīnam, nav nevienai psihoaktīvajai (arī narkotiskajai) vielai. Kad atklāja pirmo nikotīna tieksmes gēnu, likās, ka var svinēt uzvaru: vajadzēja tikai izgudrot (izstrādāt) medikamentu, kas likvidētu šī gēna aktivitāti. Taču pēc tam atklāja 2. un 3. gēnu, kas nosaka atkarību no tabakas, un kļuva skaidrs, ka līdz šīs medicīniskās un sociālās problēmas risināšanai vēl ir tālu.
Ir zināms, ka nikotīns paaugstina dopamīna (viela, kas uzlabo saikni starp nervu šūnām) izdalīšanos smadzenēs. Šīs vielas iedarbībā smadzenes strādā labāk, ātrāk un produktīvāk. Taču, lai „iedarbinātu” šīs brīnumvielas izstrādi, nepieciešams uzņemt arvien vairāk un vairāk nikotīna, t.i. jāizsmēķē arvien vairāk cigarešu. Tas ir sākums smagām saslimšanām - jaunveidojumiem plaušās un krūšu dziedzeros, vecuma vājprātībai. Statistika liecina, ka smēķētāju sadzīvē ir daudz vairāk sarežģījumu un grūtību. Salīdzinot ar nesmēķētājiem, tie biežāk šķiras, viņi ir impulsīvāki, nervozāki, kā arī smēķētājiem parasti ir lielāka tieksme pēc alkohola.
Liels pārbaudījums ir katram, kurš vēlas atmest smēķēšanu. Situācija, kura ir pazīstama katram smēķētājam: vēls vakars, izbeigušās cigaretes, veikals slēgts, bet kaimiņi nesmēķē, no atkritumu spaiņa tiek ņemti izsmēķi. Bailes atkal atrasties šādā situācijā skubina uz lēmumu - lai mājās nav maizes, taču cigaretēm ir jābūt vienmēr. Atcelšanas sindroms - šī nepatīkamā sajūta, kad organisms palicis bez narkotiskas. Tas parādās ne visiem psihotropo vielu lietotājiem. Piemēram, tas nav pazīstams hašiša smēķētājiem, bet tabakas smēķētājiem minētais sindroms attīstās strauji - pēc 1.5 - 2 stundām pēc pēdējās izsmēķētās cigaretes, bet sasniedz savu kulmināciju pēc diennakts un ilgst dažus mēnešus. Neatturama un pastāvīga vēlme izsmēķēt cigareti, uzbudinājums, uztraukums, trauksme, uzmanības koncentrācijas traucējumi, miegainība vai bezmiegs, pastiprināta apetīte un palielināta ķermeņa masa - tas ir tikai neliels to traucējumu uzskaitījums, kurus nepieciešams pārdzīvot.
Kādu laiku atpakaļ pulmonologi veica pētījumu. Cilvēku grupu, kuri vēlas atmest smēķēšanu uzaicināja uz 5 vizītēm. 1. grupu - uzreiz pēc lēmuma par smēķēšanas atmešanu pieņemšanas; 2. - pēc nedēļas; 3. - pēc mēneša; 4. - pēc 3 mēnešiem, bet 5. - pēc pusgada.
No vizītes uz vizīti respondentu skaits samazinājās, daudzi neizturēja šo pārbaudi un izstājās no „distances”. Izturējušiem sākās pārejošas emocionāla rakstura problēmas un sociālās aktivitātes tonusa pazemināšanās. Tā turpinājās 3 mēnešus, pēc kuriem bija vērojams progress sociālajā sfērā, apātijas vietā parādījās interese pret darbu, tiekšanās pēc veiksmes, paaugstinājās pašcieņa. Un tikai pēc pusgada dzīves kvalitāte pilnīgi uzlabojās. Tātad, lai adaptētos pēc smēķēšanas atmešanas ir nepieciešami 6 mēneši - tieši tad parādās pārliecība, ka nikotīna atkarība ir uzvarēta.
Labums, ko gaida no smēķēšanas atmešanas pirmajā mirklī nav jūtams. Organismā notiek „ģenerāltīrīšana”, kurš tik daudzus gadus smēķējot tika piesārņots. Plaušas attīrās no gļotām un šlakvielām, bronhi atslābinās, uzlabojas elpošana. Šo izmaiņu rezultātā uzlabojas asins sastāvs un uzlabojas visu orgānu apgāde ar skābekli. Arī fiziskā slodze vairs nav tik apgrūtinoša un mokoša, izzūd problēmas ar elpošanu (klepus).
No sirds asinsvadu saslimšanu un plaušu vēža slimnieku augsta riska grupas Jūs pārejat uz neliela riska grupu.
Smēķētāju aizspriedumi, domājot par smēķēšanas atmešanu:
Pārstājot smēķēt es pieņemšos svarā.
Patiesība, ļoti daudzi smēķētāji pēc smēķēšanas atmešanas pieņemas svarā. Bet kā gan savādāk, jo atjaunojas garšas orgānu uztvere - ēdiens kļūst garšīgāks, un kurš gan atteiksies no baudas garšīgi paēst. Nikotīns tiešām ietekmē tauku pārstrādāšanos, taču, ja Jūs ievērosiet normālu ēšanas režīmu un nepārēdīsieties, svars nepieaugs.
Tie, kuri atmetuši smēķēšanu bieži nokļūst autokatastrofās, strīdas ar tuviniekiem. Tāpēc nedrīkst atmest smēķēšanu, ja paredzēti lieli darbi vai svarīgi izmēģinājumi, pārbaudījumi.
Tad jau neradīsies iespēja atmest smēķēšanu nekad. Diemžēl nebūs citas dzīves, tikai tā, kuru mēs dzīvojam, ar stresiem un pārdzīvojumiem. Par depresiju, kura var sākties pēc smēķēšanas atmešanas mēs jau runājām. Saprātīgs un zinošs cilvēks, saprotot, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā, var kļūt uzmanīgāks pie stūres un iejūtīgāks attiecībās ar cilvēkiem.
Tāpēc, ka smēķēju jau ilgu laiku, nikotīns ir tā iesaistījies manā vielumaiņā, ka organisms, nespējot pārkārtoties, cietīs.
Šī pārkārtošanās taču norit no sliktākā uz labāko. Tas ir tāpat kā nest uz pleciem smagu nastu, bet kad smagā nasta ir noņemta - cieš mugura.
Tāpēc, ka esmu pārgājis uz „vieglās” klases cigaretēm manam organismam smēķēšana nodara daudz mazāku ļaunumu.
Diemžēl tas tā nav, jo nikotīna devu Jūs vienalga saņemat. Atšķirība varbūt ir tā, ka lietojot „vieglās” cigaretes Jūs variet iegūt bronhu vēzi, ne plaušu vēzi. Meklēt argumentus un kontrargumentus var ļoti ilgi, kaut gan tā ir spēle „vienos vārtos” - saprātīgu argumentu smēķētāju labā vienkārši nav.
Kā atmest smēķēšanu neviens nezina labāk par pašu smēķētāju. Tikai viņš pats var nolemt kādu metodi izvēlēties. Pakāpeniski samazinot cigarešu daudzumu, uzreiz, no pirmdienas, kolektīvi vai vienatnē, ar vingrojumu vai košļājamās gumijas palīdzību - tas nav būtiski. Svarīgi ir atmest smēķēšanu. Tas nozīmē pieņemt apzinīgu lēmumu, kura labā Jūs esiet gatavs tērēt nervus, spēku un laiku. Vai to ir labāk veikt ārsta uzraudzībā? Protams, labāk. Vajadzīga ir tikai liela vēlēšanās. Ārsti piedāvā vēl papildus daudzas palīgmetodes - adatu terapiju, homeopātiskos līdzekļus u.c.
Vēlam veiksmi!
